Reiz viens vecs vīriņš - Dieviņš - gājis pa ceļu un nesis maisiņu, kur bijuši trīs sieriņi iekšā. Pēc neilgas iešanas vīriņš saticis vienu žīdu un aicinājis šo sev līdz. Labi, žīds gājis arī. Gājuši, gājuši - pienācis vakars, norunājuši paēst un tad likties gulēt.

   Bet ko tad ēdīsim?" jautājis žīdiņš.

   Vīriņš tūliņ ņems no maisa sieriņus ārā, bet sieriņu vairs nav. Žīdiņš bija sieriņus nesot apēdis. Ko nu? Vīriņš jautājis: "Vai tu apēdi sieriņus?"

   Žīdiņš atbildējis: "Nudien, papiņ es neesmu viņus apēdis!"

   Neko darīt, likušies neēduši gulēt. No rīta cēlušies un gājuši tālāk. Gājuši garām gar lielu mežu. Vīriņš iesūtījis žīdu mežā, kur tas sācis maldīties. Nu viņš saucis: "Kas ir apēdis sieriņus, lai nāk ārā!"

   "Nudien, papiņ es neesmu viņus apēdis!" liedzies žīdiņš un iznācis no meža laukā. Gājuši tālāk, nonākuši līdz vienai upei. Vīriņš iegrūdis žīdiņu upē un saucis: "Kas apēdis sieriņus, lai nāk ārā!"

   Žīdiņš atkal liedzies: "Nudien, papiņ, es neesmu viņus ēdis!"

   Iznācis žīds no upes un abi gājuši atkal tālāk. Nu vīriņš atradis uz ceļa zelta gabalu un teicis: "Kas apēdis sieriņus, tam es došu šo zelta gabalu!"

   Nu žīdiņš itin priecīgs iesaucies: "Nudien, papiņ, es viņus apēdu. Dod nu man to zelta gabalu un saki paldies, ka es tev vēl atzinos. Kur tu citādi to zeltu būtu licis?"

   Vīriņš pasmējies, iedevis žīdiņam zelta gabalu un aizgājis projām.