Kādā pirtī dzīvojis vecs vīriņš ar savu sieviņu. Abi bijuši no liela vecuma akli un tādēļ nevarējuši ne nu vairs ēst paraudzīt, ne siltuma piegādāt, ne gultiņas uztaisīt, ne istabiņas izslaucīt. Savās nedienās vecīši dienu mūžu guģējušies: «Kaut jele mums bērniņš būtu, kas aptecētu un apgādātu!»

   Vienu vakaru vecītim iegribējies dzert. Viņš teicis: «Redz, sieviņa, būtu nu mums maza meitiņa, tā tūlīt aiztecētu uz avotiņu!»

   Līdzko vecītis tos vārdus izteicis, tā ienākusi balta kaziņa, sacīdama: «Es esmu jūsu meitiņa, atnesīšu ūdeni, paraudzīšu kuramos, salasīšu sēnītes, odziņas, uztaisīšu gultiņu, izslaucīšu istabiņu!»

   To dzirdēdami, vecīši no prieka raudājuši. Bet kaziņa abus klusinājusi: «Kuš! kuš! Kā nu tukšā dūšā raudāt? Tūlīt atnesīšu ūdentiņu, paraudzīšu žagariņus, izvārīšu putriņu.»

   Kaziņa uzbāzusi slaucenīti uz radziņiem, atnesusi ūdentiņu, sakūrusi uguntiņu, izvārījusi gardu, gardu putriņu un nolikusi vecīšiem priekšā. Vecīši paēduši, kaziņai tencinādami, un tad gulējuši tai naktī tik maigi kā debesīs.

   Tā tas gājis ilgu laiku. Te kādu dienu citas meitas norunājušas iet ogot. Kaziņa uzbāzusi ir savu vācelīti uz radziņiem un aizgājusi līdz. Līdz pusdienai citām ogotajām vācelītes bijušas tik pusē, bet kaziņai jau pilna.

   Kaziņa nolobījusi alkšņa turzu, necik ilgi — turza arī pilna. Patlaban tā gribējusi otru turzu lobīt, bet tai pašā brīdī laidusi spoža karīte garām un apstājusies pie kaziņas. No karītes izkāpis smalks kungs un prasījis: «Kas tu par kaziņu, ka tik daudz ogas salasi?»

   «Esmu pirtnieku meitiņa, ogas lasu tētiņam un māmiņai.»

   Kungs nu paņēmis kaziņu, aizbraucis uz pirti pie vecajiem un solījis lielu naudu par kaziņu. Bet vecie atteikuši: «Kaziņu nepārdodam ne par kādu naudu!»

   Beidzot, kad kungs apņēmies vecīšus savā pilī uzturēt, tad vecīši pielaidušies un aizbraukuši līdz uz pili ar visu kaziņu.

   Pilī vecajiem sviežas brangi, kā jau pilī.

   Bet nu gadījās — kungam reiz uz veselu nedēļu jāaizbrauc. Viņš lūdz savas trīs māsas, lai kura katra pa to laiku pieņemtu kaziņu pie sevis. Abas vecākās māsas par to negrib ne dzirdēt;jaunākai māsai cita sirds: tā pieņem labprāt un vēl guldina uz zīda spilveniem. Otrā nedēļā kungs pārbrauc un pasaka māsām, ka tai un tai muižā lieliskas dzīras — lai tik nu taisoties. Dzīru dienā vecākās māsas jau itin agri papēžus vien min, bet jaunākā atsaka brālim: «Brauc, brauc tu ar māsām, es palikšu mājā pie kaziņas!»

   Šie trīs aizbrauc. Vakarā, tumsai metoties, kaziņa saka: «Māsiņ, vai nebrauksim mēs lai uz dzīrām?»

   To dzirdēdama, jaunākā māsa saraujas, jo tai nebija ne prātā nācis, ka kaziņa ir runāt māk.

   «Vai, kaziņa, kā man tas nebija ne prātā no tevis valodiņu dzirdēt!»

   «Lai, lai, māsiņ, tik nesaki to savām māsām, tavs brālis gan to zina, bet tas cieši apņēmies to nevienam neteikt. Tavām māsām cieta sirds, ar tām man netīk ielaisties. Bet saki — vai brauksim?»

   «Brauktu gan — kā lai aiztiek?»
   «Nekas, pagaidi!»

   Kaziņa nu iztek laukā un iebrēcas. Tā tūlīt sudraba karīte klāt ar četriem zirgiem, diviem kučieriem, diviem sulaiņiem. Sulaiņi ienes abām sudraba drānas;kaziņa norauj savu kažociņu, satin to un paglabā, uzvelk sudraba drānas un pārvēršas par daiļu meiču. Kučieri nu tik noplīkšķina pātagas, un — viens divi! — karīte dzīrās klāt. Ieiet iekšā: visi kungi saplok un nevar izbrīnīties, no kuras zemes tādas atbraukušas. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un domā pats pie sevis: «Ja varētu šo daiļo meiču dabūt, tad tūlīt precētu!»

   Viņš sāk apprasīties, bet šī neteic ne pagalam, no kurienes tāda. Nu, kad neteic, tad kungam cits padoms pie rokas — viņš klusi pavēl diviem jātniekiem gataviem būt un pēc dzīrām sudraba karītei pakaļ dzīties, lai izzinātu, kur karīte paliek. Bet ir tas neizdodas, jo sudraba karīte acumirklī nozūd, ka nedabū ne apskatīties.

   Šīs divas jau sen mājā, sen pārģērbušās, sen izgulējušās, turpretim kungs ar savām māsām tik otrā rītā pārrodas.

   Vecākās māsas vēl nebij ne pār slieksni pārkāpušas, kad tūlīt pirmais vārds: «Vai, māsiņ, ko mēs redzējām! Tur atbrauca sudrabota karīte ar sudrabotām princesēm. Gribējām gan izzināt, no kurienes tās tādas, bet nevarējām un nevarējām, aizgāja kā viesulis. Vai, māsiņ, kas tev deva redzēt?»

   «Lai, lai, kas tad no lielas redzēšanas atkal nu ir?»

   Pēc kāda laika cits kungs atkal tur lielas dzīras, pats ķēniņa dēls arī tur ielūgts. Dzīru dienā vecākās māsas itin agri papēžus vien min, bet jaunākā atsaka brālim: «Brauc, brauc ar māsām, es palikšu pie kaziņas.»

   Šie aizbrauc. Tumsai metoties, kaziņa iztek laukā, iebrēcas, un te tūlīt zelta karīte ar četriem zirgiem, diviem kučieriem, diviem sulaiņiem klāt. Sulaiņi ienes zelta drānas;kaziņa norauj savu kažociņu, satin to un paglabā, uzvelk zelta drānas un pār-vēršas par staltu meiču. Kučieri nu tik noplīkšķina pātagas, un -viens divi! - karīte dzīrās klāt. leiet iekšā: visi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas atbraukušas. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un ķēniņa dēls kaziņas kunga jaunāko māsu. Dejojot abi - kā kaziņas kungs, tā ķēniņa dēls — domā: «Kaut varētu tādu skaistuli reiz par sievu dabūt.»

   Ķēniņa dēlam patīk kaziņas kunga māsa, kaziņas kungam tā, kura jau viņreiz patika. Tomēr ko tas viss palīdz? Šīs nesakās un nesakās, no kurienes tādas. Nospriež atkal jātniekus pakaļ laist, bet velti - karīte pazūd kā miglā!

   Otrā dienā vecākās māsas pārbrauc un stāsta: «Vai, māsiņ, ko mēs redzējām! Tagad atbrauca zelta karīte ar zelta princesēm, bet, kur viņas palika, to nezinām. Gan gribēja pats ķēniņa dēls izzināt - nelīdzēja. Kas tev to deva redzēt?»

   «Lai, lai, kas tad nu no lielas redzēšanas atlec?»

   Pēc kāda laika pats ķēniņa dēls taisa dzīras un salūdz visu -visādus ļaudis. Dzīru dienā vecākās māsas itin agri papēžus vien min, bet jaunākā māsa atsaka brālim: «Brauc, brauc tu viens pats ar māsām, es palikšu pie kaziņas!»

   Šie aizbrauc. Tumsai metoties, kaziņa saka uz jaunāko māsu:

   «Vai zini, māsiņ, šovakar mans laiks nobeidzas par kaziņu būt.

   Tagad apvilkšu dimanta drēbes un tad arī viņas valkāšu, tu tāpat.

   Kaziņas kažociņu ietīšu lakatiņā, iedošu sulainim, un, kamēr mēs uz dzīrām būsim, lai sulainis kažociņu sadedzina.» Kaziņa nu iztek laukā, iebrēcas, un tā tūlīt dimanta karīte ar četriem dimanta zirgiem, diviem kučieriem, trijiem sulaiņiem klāt. Tam vienam sulainim kaziņa iedod drānu kušķīti un nosaka tā: «Šo kušķīti tu sadedzini, kamēr mēs abas uz dzīrām esam! Bet neskaties, kas tur ietīts, citādi tu nelaimīgs uz visu mūžu!»

   To sakot, abas dimanta drēbēs iekāpj karītē un - viens divi! -nolaiž ķēniņa dēla pilī. leiet iekšā: visi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas gadījušās. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un iečukst ausī: «Kaut varētu tevi par sievu dabūt!»

   Ķēniņa dēls paņēmis kaziņas kunga jaunāko māsu uz deju un iečukst arī tai ausī: «Kaut varētu tevi par sievu dabūt!»

   Bet, līdzko šos vārdus izteikuši, te kaziņa pietek jaunākai māsai klāt un iečukst: «Brauksim tūlīt mājā, jo mana kaziņas āda rūk rūkumā!» Acumirklī šīs pazūd, ka nedabū ne apskatīties.

   No rīta kungs pārbrauc pie beigām nobēdājies. Jaunākā māsa iztek dimanta drēbēs brālim pretim un prasa: «Brālīt, vai nu gribi savu kaziņu redzēt?»

   «Gribu, gribu, bet saki man - kur tādās drēbēs ietiki? Vai nebiji tā, kura vakar ķēniņa dēlam nozuda?»

   «Lai nu kā, bet vai gribi, lai tev tavu kaziņu parādu?»

   Kamēr šie tā runā, kaziņa iznāk un parādās kungam. Kungs, to redzēdams, priekos noģībst. Jaunākā    māsa nu ņemas visu izstāstīt. Visi priecājas, tik vecākajām māsām nebija labi ap dūšu. Viņas knaibīja pirkstus un nožēloja, ka pret kaziņu tādas bijušas.

   Otrā dienā ķēniņa dēls, par to dzirdēt dabūjis, kunga pilī klāt un tūlīt sarunā kāzas taisīt. Tās tik bija kāzas! Ķēniņa dēls ar jaunāko kunga māsu sēdēja vienā galda galā, kungs ar savu senāko kaziņu - otrā galda galā.

   Abi vecīši, senākie pirtnieki, arī bija kāzās. Kungs diezgan nevarēja vecīšiem patencināt, ka toreiz neliegušies ar savu kaziņu uz pili nākt.