Kādā pirtī dzīvojis vecs vīriņš ar savu sieviņu. Abi bijuši no liela vecuma akli un tādēļ nevarējuši ne nu vairs ēst paraudzīt, ne miltuma piegādāt, ne gultiņas uztaisīt, ne istabiņas izslaucīt. Savās nedienās vecīši dienu mūžu guģējušies: "Kaut jel mums bērniņš būtu, kas aptecētu un apgādātu!"

   Vienu vakaru vecītim iegribējies dzert. Viņš teicis: "Redz, sieviņa, būtu nu mums maza meitiņa, tā tūlīt aiztecētu uz avotiņu!"

   Līdz ko vecais tos vārdus izteicis, tā ienākusi balta kaziņa, sacīdama: "Es esmu jūsu meitiņa: atnesīšu ūdeni, paraudzīšu kuramos, salasīšu sēnītes, odziņas, uztaisīšu gultiņu, izslaucīšu istabiņu!"

   To dzirdēdami, vecīši no prieka raudājuši. Bet kaziņa abus klusinājusi: "Kuš! kuš! Kā nu tukšā dūšā raudāt! Tūlīt atnesīšu ūdentiņu, paraudzīšu žagariņus, izvārīšu putriņu."

   Kaziņa uzbāzusi slaucenīti uz radziņiem, atnesusi ūdentiņu, sakūrusi uguntiņu, izvārījusi gardu, gardu putriņu un nolikusi vecīšiem priekšā.

   Vecīši paēduši, kaziņai tencinādami, un tad gulējuši tai naktī tik maigi, kā debesīs.
Tā tas gājis ilgu laiku. Te kādā dienā citas meitas norunājušas iet ogot. Kaziņa uzbāzusi ir savu vācelīti uz radziņiem un aizgājusi līdz. Līdz pusdienai citām ogotājām vācelītes bijušas tik pusē, - bet kaziņai jau pilnas.

   Kaziņa nolobusi alkšņa turzu, necik ilgi - turza arī pilna. Patlaban tā gribējusi otru turzu lobt;bet tai pašā brīdī laidusi spoža kariete garām un apstājusies pie kaziņas. No karietes izkāpis smalks kungs un prasījis: "Kas tu par kaziņu, ka tik daudz ogas salasi?"
"Esmu pirtnieku meitiņa, ogas lasu priekš tētiņa un māmiņas." Kungs nu paņēmis kaziņu, aizbraucis uz pirti pie vecajiem un solījis lielu naudu par kaziņu. Bet vecie atteikuši: "Kaziņas nepārdodam ne par kādu naudu!"

   Beidzot, kad kungs apņēmies vecīšus sava pilī uzturēt, tad vecīši pielaidušies un aizbraukuši līdz uz pili ar visu kaziņu.

   Pilī vecajiem sviežas brangi, kā jau pilī.

   Bet nu gadījās, kungam reiz uz veselu nedēļu jāaizbrauc. Viņš lūdz savas trīs māsas, lai kura katra par to laiku pieņemtu kaziņu pie sevis. Abas vecākās māsas no tam negrib ne dzirdēt, jaunākai māsai cita sirds: tā pieņem labprāt un vēl guldina uz zīda spilventiņu. Otrā nedēļā kungs pārbrauc un pasaka māsām, ka tai un tai muižā lieliskas dzīres - lai tik nu taisoties. Dzīru dienā vecākās māsas jau itin agri papēžus vien min, bet jaunākā atsaka brālim: "Brauci, brauci tu ar māsām, es palikšu mājā pie kaziņas!"
Šie trīs aizbrauc. Vakarā, tumsai metoties, kaziņa saka: "Māsiņ, vai nebrauksim mēs lai uz dzīrēm?"

   To dzirdēdama jaunākā māsa saraujas, jo tai nebij ne prātā nācis, ka kaziņa ir runāt māk.
"Vai, kaziņa, kā man tas nebij ne prātā, no tevis valodiņu dzirdēt."

   "Lai, lai, māsiņ, tik nesaki to savām māsām, tavs brālis gan to zin, bet tas cieši apņēmies to nevienam neteikt. Tavām māsām cieta sirds, ar tām man netīk ielaisties. Bet saki: vai brauksim?"

   "Brauktu gan, kā lai aiztiek?"

   "Nekas - pagaidi!"

   Kaziņa nu iztek laukā un iebrēcas. Tā tūlīt sudraba kariete klāt, četriem zirgiem, diviem kučieriem, diviem sulaiņiem. Sulaiņi ienes abām sudraba drānas, kaziņa norauj savu kažociņu, satin to un paglabā, uzvelk sudraba drānas un pārvēršas par daiļu meiču. Kučieri nu tik noplīkšķina pātagas un viens divi kariete dzīrēs klāt. Ieiet iekšā: visi kungi saplok un nevar izbrīnoties no kuras zemes tādas atbraukušas. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un domā pats pie sevis: Ja varētu šo daiļo meiču dabūt, tad tūlīt precētu!"

   Viņš sāk apprasīties, bet šī neteic ne pagalam, no kurienes tāda. Nu kad neteic, tad kungam cits padoms pie rokas: viņš klusu pavēl diviem jātniekiem gataviem būt un, pēc dzīrēm sudraba karietei pakaļ dzīties, lai izzinātu, kur kariete paliek. Bet ir tas neizdodas, jo sudraba kariete acumirklī nozūd, ka nedabū ne apskatīties.
   Šīs divas jau sen mājā, sen pārģērbušās, sen izgulējušās, turpretim kungs ar savām māsām tik otrā rītā pārrodas.

   Vecākās māsas vēl nebij ne pār slieksni pārkāpušas, kad tūlīt pirmais vārds: "Vai, māsiņ, ko mēs redzējām: tur atbrauca sudrabota karte, sudrabotām princesēm, gribējām gan izzināt, no kurienes tās tādas, bet nevarējām un nevarējām, aizgāja, kā viesulis. Vai, māsiņ, kas tev to deva redzēt!"

   "Lai, lai - kas tad no lielas redzēšanas atkal nu ir!"

   Pēc kāda laika cits kungs atkal tura lielas dzīres, pats ķēniņa dēls arī tur ielūgts. Dzīru dienā vecākās māsas itin agri papēžus vien min, bet jaunākā atsaka brālim: "Brauci, brauci ar māsām, es palikšu pie kaziņas."

   Šie aizbrauc. Tumsai metoties, kaziņa iztek laukā, iebrēcās un te tūlīt zelta kariete, četriem zirgiem, diviem kučieriem, diviem sulaiņiem klāt. Sulaiņi ienes zelta drānas;kaziņa norauj savu kažociņu, satin to un paglabā, uzvelk zelta drānas un pārvēršas par staltu meiču. Kučieri nu tik nopliukšķina pātagas un viens divi kariete dzīrēs klāt. Ieiet iekšā: visi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas atbraukušas. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un ķēniņa dēls kaziņas kunga jaunāko māsu. Dejot abi, tā kaziņas kungs, kā ķēniņa dēls - domā: "Kaut varētu tādu skaistuli reiz par sievu dabūt."

Ķēniņa dēlam patīk kaziņas kunga māsa, kaziņas kungam tā, kura jau viņreiz patika. Tomēr, ko tas viss palīdz: šīs nesakās un nesakās, no kurienes tādas. Nospriež atkal jātniekus pakaļ laist;bet velti: kariete pazūd kā miglā!

   Otrā dienā vecākās māsas pārbrauc un stāsta: "Vai, māsiņ, ko mēs redzējām: tagad atbrauca zelta kariete, ar zelta princesēm, bet, kur viņas palika, to nezinām. Gan gribēja pats ķēniņa dēls izzināt - nelīdzēja. Kas tev to deva redzēt?"

   "Lai, lai, kas tad nu no lielas redzēšanas atlec!"

   Pēc kāda laika pats ķēniņa dēls taisa dzīres un salūdz visu visādus. Dzīru dienā vecākās māsas itin agri papēžus vien min, bet jaunākā māsa atsaka brālim: "Brauci, brauci tu viens pats ar māsām, es palikšu pie kaziņas!"

   Šie aizbrauc. Tumsai metoties, kaziņa saka uz jaunāko māsu: "Vai zini, māsiņ, šovakar mans laiks nobeidzās par kaziņu būt. Tagad dimanta drēbes apvilkšu un tad arī viņas valkāšu, tu tāpat. Kaziņas kažociņu ietīšu lakatiņā, iedošu sulainim un, kamēr mēs uz dzīrēm būsim - lai sulainis kažociņu sadedzina." Kaziņa nu iztek laukā, iebrēcās un tā tūlīt dimanta kariete, četriem dimanta zirgiem, diviem kučieriem, trijiem sulaiņiem, klāt. Tam vienam sulainim kaziņa iedod drānu kušķīti un nosaka tā: "Šo kušķīti tu sadedzini, kamēr mēs abas uz dzīrēm esam. Bet neskaties, kas tur ietīts, citādi tu nelaimīgs uz visu mūžu!"

   To sakot, abas dimanta drēbēs iekāpj karietē un viens divi nolaiž ķēniņa dēla pilī. Ieiet iekšā: visi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas gadījušās. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un iečukst ausī: "Kaut varētu tevi par sievu dabūt!"
Ķēniņa dēls paņēmis kaziņas kunga jaunāko māsu uz deju un iečukst arī tai ausī: "Kaut varētu tevi par sievu dabūt!"

   Bet līdz ko abi šos vārdus izteikuši, te kaziņa pietek jaunākai māsai klāt un iečukst: "Brauksim tūlīt mājā, jo mana kaziņas āda rūk rūkumā!" Acumirklī šīs pazūd, ka nedabū ne apskatīties.

   No rīta kungs pārbrauc pie beigām nobēdājies. Jaunākā māsa iztek dimanta drēbēs brālim pretim un prasa: "Brālīt, vai nu gribi savu kaziņu redzēt?"

   "Gribu, gribu, bet saki man, kur tu tādās drēbēs ietiki? Vai nebiji tā, kura vakar ķēniņa dēlam nozuda?"

   "Lai nu kā, bet vai gribi, lai tagad tev tavu kaziņu parādu?"

   Kamēr šie tā runā, kaziņa iznāk un parādās kungam. Kungs, to redzēdams, priekos noģībst. Jaunākā māsa nu ņēmās visu izstāstīt. Visi priecājas, tik vecākajām māsām nebij labi ap dūšu, viņas knaibīja pirkstus un nožēloja, ka pret kaziņu tādas bijušas.
   Otrā dienā ķēniņa dēls, no tām dzirdēt dabūjis, kunga pilī klāt un tūlīt sarunā kāzas taisīt. Tās tik bija kāzas: ķēniņa dēls ar jaunāko kunga māsu sēdēja vienā galda galā, kungs ar savu senāko kaziņu otrā galda galā.

   Abi vecīši, senākie pirtnieki, arī bij kāzās. Kungs diezgan nevarēja vecīšiem patencināt, kā toreiz neliegušies ar savu kaziņu uz pili nākt.