Viņos laikos kādam ķēniņam bijis tāds avju gans, kurš mācējis tik jauki koklēt, ka pat putni salaidušies klausīties. Arī meža zvēri, izdzirdēdami viņa kokles skaņas, sanākuši ap ganāmo pulku un klausījušies un klausījušies. Avis tie ne plēsuši, ne tramdījuši. Jādomā it kā kāda augstākā vara sargātu gan pašu avju ganu, gan viņa avis.
   Reiz gadījās, ka paša ķēniņa meita iziet gar to meža līci pastaigāties, kur avju gans patlaban savus lopiņus gana. Ķēniņa meita, tuvāk pie līča nākdama, izdzird mīlīgās kokles skaņas. Viņa apstājas, klausās vienreiz, klausās otrreiz: tīri sirds kūst, kas par skaņām! Beidzot tā pieiet klāt un saka: "Puisīt, divas lietas man tev jāsaka: man patīk tavas kokles skaņas un otra lieta: tu pats arī man patīci. Ne es šķiršos no tavām kokles skaņām, ne no tevis paša."

   Puisītis nu koklēja tik jauki, tik jauki un meitiņa klausījās tik uzmanīgi, ka pat aizmirsa uz mājām iet. Vecais ķēniņš izgaidījās vienu brīdi, otru brīdi, bet meita ne redzama, ne dzirdama. Viņš iet meklēt un atron savu bērnu pie avju gana.
"Ko te tu dari?"vecais bargi uzprasa.

   "Klausos, tētiņ, puisīša koklīti. Vaj neredzi, ka pat putniņi salaidušies klausīties. Pavēli puisītim koklēt un tu redzēsi, ka ir tev patiks klausīties. Tu, tētiņ, tad vairs arī nebrīnēsies, ka esmu apņēmusēs nekad vairs ne no viņa paša, ne no viņa koklītes šķirties."
Vecais ķēniņš, to dzirdēdams, paliek zils aiz dusmām. Viņš sagrābj meitu, pārved mājā, bet puisīti - koklētāju - pavēl mežā ievest un uz nāvi nosodīt.

   Ķēniņa sulaiņi ieved avju ganu mežā, lai patlaban izpildītu, ko ķēniņš pavēlējis. Bet, līdz ko tie domā nevainīgam pieskarties, te mežs drūmīgi nošalc un pašā tai brīdī zaļoksns vīrs zaļās drēbes uzsauc bendem: "Manā daļā nevainīgos nenosodīsiet!"Bet, tā kā ķēniņa sulaiņi tūlīt negrib vis no avju gana ar labu atstāties, tad zaļais vīrs savu roku paceldams, nosoda viņus pašus uz nāvi, turpretim avju gans, to redzēdams, no prieka sagrābj savu kokli un nu kokle, lai lūzt un plīst.

   Otrā rītā, itin agri ķēniņa meita, patapuse, steidzas uz mežu avju ganu meklēt. Viņai maz cerības, ka vēl dzīvu atradīs, bet nonākusi pie meža līča, tai bēdas izklīst, jo mežā atskan tās pašas kokles skaņas, kas vakar. Un, re, avju gans iznāk vesels kā rutks ķēniņa meitai pretim. Abi nu ilgi gudro, kā no ķēniņa bardzības izsargāties. Bet, kamēr šie domā gudrot, vecais ķēniņš jau atkal meitai pakaļ. Un šoreiz vēl ar kara spēku. Kur nu slēpties? Ātrumā nabadziņi vairāk nevar nekā sadomāt kā tik bēgt. Nu bēg, nu bēg: šie abi pa priekšu, kara spēks pakaļ. Caur mežu gāja labi, bet otrā meža malā par nelaimi upe priekšā. Tagad bēgļiem būtu klājies nelabi, bet zaļais vīrs, kur gadījies, kur ne, - apsolās nabadziņiem izlīdzēt. Viņš acumirklī uztaisa zaļu tiltu pār upi un pārved abus pāri.

   Ķēniņš ar kara spēku grib arī pār tiltu tikt, bet tilts nozūd priekš viņa acīm. Otrā malā zaļais vīrs saka avju ganam: "Neķīvējies ar ķēniņu, atdodi viņam tagad savu līgaviņu, gan vēlāk pats tev meitu piesolīs. Pacieties ir tu, meitiņa, gan puisītis pārnāks un tevi apņems bez tēva ienaida."

   Labi. Avju gans tā paliek mierā, viņš saka: "Klausies, ķēniņ, netiepšos, neķīvēšos! Še tev tava meita, gan vēlāk man ar labu atdosi."

   Avju gans nu aiziet uz citu pusi un salīgst pie cita ķēniņa kalpot. Otrā gadā šim ķēniņam izceļas karš ar kaimiņa ķēniņu. Avju gans arī aiziet līdz karot. Bet mežā avju ganam piestājās tas pats zaļais vīrs, sacīdams: "Kur tu gribi karot ar savu zobinu. Še tev mans zobins, tad apkarosi visu kara spēku viens pats."

   Avju gans paņem zaļā vīra zobinu un aiztriec ienaidnieku viens pats. Ķēniņš no prieka nezin ko darīt;viņš ieceļ senāko avju ganu par savu pēcnācēju, jo pašam nav ne dēla, nedz meitas. Bet kaimiņa ķēniņš vēl nevar norimt, viņš salasa divreiz tik lielu kara spēku un tad sūta, savu dēlu priekšgalā nolicis, par otram lāgam ienīstajam ķēniņam virsū. Tagad vecajam ķēniņam tīri sirds trīc, jo ienaidnieka karavadonis - kaimiņa ķēniņa dēls - tāds milzis, ka bail: pats tik liels kā siena kaudze un galva kā katls, bet jaunākais ķēniņš tik pasmejas, sacīdams: "Ir kad viņš būtu triju kaudžu lielumā - viena maksa - kad ar savu zobinu cirtīšu, tad šķīdīs."To sacījis, jaunais ķēniņš, senākais avju gans, iziet ienaidniekam pretim. Milzis, pretinieku ieraudzījis, zaimodams uzbļauj: "Knēveli, vaj ir dūšas cirsties? Kausimies divi vien: ja es tevi pārvarēšu, tad tava zeme arī pārvarēta;ja mani pārvarēsi, tad vari manu zemi ņemt!"

   Labi. Vecais ķēniņš, tādu valodu sadzirdējis, tīri saplok. Viņš nevar ne iedomāties, kā tādu milzi lai pārvar. Bet jaunais ķēniņš ilgi negaida: kā cērt, tā milzim katla galva nost. Nu bij prieki bez gala - kaimiņa ķēniņš aizdzīts un bez tam vēl jauna valsts klāt. Vecais ķēniņš tūlīt taisa dzīŗas un saaicina visus pavalstniekus, pasludinādams, ka jauno ķēniņu iecēlis nevien par vecās valsts pēcnācēju, bet arī par to valsti, kuru pats ar savu roku uzvarējis un iemantojis, milzi nokaudams. Visi nu sadzīvoja zaļi trīs dieniņas, trīs naksniņas. Te, trešā dienā, pret vakaru sāk jausmas izpausties, ka vecais kaimiņa ķēniņš, uzvarēto zemi atstādams, aizgājis citu zemi iekarot, uzbrukdams tam ķēniņam, kas otrpus upes dzīvojot. Jaunais ķēniņš, to dzirdēdams, izlec stāvus kā miets, sacīdams: "Paskatāmies tik, vēl nepietika, ka dēlu un zemi pazaudējis, viņam vēl jākrīt manam nākamam sievas tēvam virsū. Iešu viņu ir no turienes aizdzīt un tad, mājās nākdams, pārvedīšu savu līgaviņu līdz."

   To sacījis, tas paķer zaļā vīra zobinu un aizsteidzas. Aiziet tur: visa zeme trīc un dreb, jo ienaidniekam raganas dēls par vadoni. Ne to būšot nokaut, ne pārvarēt. Bet jaunajam ķēniņam īsi pātari;tas saka: "Laidiet tik mani klāt!"Un tā arī bija: ne te līdzēja raganas dēli, ne citi velni;kur ar zaļā vīra zobinu krāva, tur šķīda. Kad nu viss laimīgi izdevies, karš beidzies, ienaidnieks aizdzīts, tad ķēniņš ieaicina stipro kara vīru pie sevis, prasīdams: "Saki, apžēlojies, saki, kas tāds esi? Esmu nodomājis savu meitu tev, sirdīgo kara vīr, par sievu atdot. Tā mana vienīgā pateicība un atmaksa. Dārgākas mantas man nav."

   "Kas es esmu, - esmu tavs senākais avju gans!"

   "Tas nevar būt!"

   "Nu, ja netici, tad pasauci savu meitu, gan tā mani pazīs."

   Meita atnāk, skatās, skatās, bet nemaz nevar iedomāties, ka tas varētu senākais avju gans būt.

   "Nu, ja tā nepazīsti, tad - kur mana kokle?"

   Senākais avju gans paķer savu kokli un sāk koklēt. To dzirdēdama, ķēniņa meita vairāk neattop, kā tik iesaukties: "Tu esi tas pats! vai, kā negribēju tevi tādās goda drēbēs vairs pazīt!"

  Tagad ķēniņš atdod savu meitu koklētājam par sievu un darina tādas kāzas, kādas nebija ne redzētas.