Vienam ķēniņa dēlam gribējies precēties, bet nevarējis sa gudrot, kuru lai prec. Gājis pie paregona. Paregons teicis: «Brauc pa visu valsti un lūko tādu atrast, kas tev kaunas acīs skatīties.»

Labi. Otrā dienā braucis gar ciemu, kur īstā meita un pa meita linus plūkušas. Pašu laiku īstā meita bārenīti bārusi, bet, tiklīdz ieraudzījusi lepno ķēniņa dēlu, tūliņ smaidījusi kā saule un skatījusies, acis izspilgusi, kur šis brauc. Pameita tur pretim plūkusi savus linus un pazemībā nemaz acis nepacēlusi uz augšu. Nu ķēniņa dēls iegājis pie saimnieces, teikdams: «Pārsauc to meitu, kas, linus plūcot, apkārt neskatās! Es viņu precēšu.»

Bet saimniece pasaukuši īsto meitu. Ķēniņa dēlam licies, ka saimniece viņu māna, tādēļ braucis atkal pie paregona pa domu prasīt. Paregons teicis: «Aizbrauc precībās un sūti abas meitas Daugavas malā, tur būs bērza celmā zelta cirvītis ie cirsts. Kas cirvīti pārnesīs, tā būs īstā.»

Labi - sūtījis cirvītim pakaļ. Pa priekšu gājusi īstā meita, atradusi Daugavas malā bērza celmu un gribējusi cirvīti ņemt, bet cirvītis, cik kampusi, tik palēcies gaisā un nedevies rokā.

Īstā meita izmocījusies ilgu laiku un tad sākusi cirvīti lādēt: «Neģēlis, kaut sapuvis! Šis man rokā nedosies!»

Bet lādot cirvītis vēl augstāk palēcis - īstā meita pārgājusi bešā.

Nu gājusi pameita. Tai arī cirvītis lēcis gaisā, bet viņa lūgusies: «Cirvīti, cirvīti, ko lec, ko mani skumdini? Nelec, nelec, cirvīti labais!»

Un, re, - cirvītis ļāvies pielūgties, iecirties celmā un atdevies pameitai.

Bet saimniece aiz vārtiem skatījusies nelabām acīm, kā ie nīstā pameita zelta cirvīti mājā nesusi. Skaudībā nelaidusi ne maz pameitu istabā, tūliņ likusi dzirai ūdeni sanest. Pameita steigusi ūdeni nest, bet smeļot zelta cirvītis iešļucis akā.

Nu saimniece zaimodama sūdzējusi ķēniņa dēlam, kāda nesapratne pameita esot: tīši mētājot zelta dārgumus pa aku. Ķēniņa dēls atteicis: «Lai nu tas! Tagad ieģidos meitas uz jūrmalu sūtīt. Tur būs zelta ozols dimanta zīlēm - kas zīles pārnesis, to precēšu.» Ī stā meita pirmā aizskrējusi zīles raut. Bet, cik šī pasnaikā jusies, tik ozols palidinājies gaisā. Sākusi lādēt: «Neģēlis! Kaut sapuvis! Šis man rokā nedosies!»

Bet lādot zelta ozols vēl augstāk palidinājies - īstā meita pārnākusi bez dimanta zīlēm.

Nu gājusi pameita. Tai arī zelta ozols lidinājies gaisā, bet viņa mācējusi lūgties: «Ozolīti, ozolīti, ko lidinies gaisā, ko skumdini mani? Atdod, atdod dimanta zīlītes!»

Un, re, - ozols bijis pielūdzams, atdevis dimanta zīlītes pilnu klēpi. Pameita nākusi mājā, bet dimanti laistījušies, un ķēniņa dēls jau notālēm ieraudzījis šo nākam. Tūliņ iztecējis pats aiz vārtiem pretim, iecēlis dimantu nesēju ratos un pārvedis savā pilī.