Kurbads, reizi no velna kalpības vaļā ticis, griežas uz mājām un uz ceļa, savu vāli cilādams, pamana, ka senākajie spēki atpakaļ. Iet, iet, kamēr nonāk lielā mežā. Meža malā sēd sirms vīrs un vij pātagas.

   «Sirmgalvi, kam tu pātagas vij?»

   «Tās raganu pātagas, jo šis mežs ir tā raganu apsēsts, ka katram ceļiniekam īsti naga darbi ar nezvēriem. Nezvērus var tik šīm pātagām savaldīt. Tomēr, ja kāds gadītos, kas spēcīgu roku nezvēru mitekli izpostītu, tad mežs uz laiku laikiem būtu tīrs.»

   Kurbads to apņemas. Viņš nogaida vakaru, kur nezvēri savā miteklī salasījušies, un tad aizveļ lielu akmeni mitekļa caurumam priekšā. Nu tas sagrābj savu vāli, paveļ akmeni mazliet no cauruma, izlaiž vienu nezvēru - nosit, paveļ akmeni, izlaiž otru nezvēru - nosit, paveļ akmeni, izlaiž trešo nezvēru - nosit. Tā Kurbads strādāja cauru nakti, kamēr visi pagalam, un mežs no tā laika tīrs.

   Otrā dienā Kurbads uziet otrpus meža vienu cilvēku, kas, lielu uguni kurdams, bļauj neapstādamies:

   «Man salst, man salst!»

   «Kādēļ nesasildies, ja salsti?»

   «Jā, tikdrīz kā gribētu sildīties, tad mans mocītājs, vilkacis, - klāt un mani uz pēdām norītu.»

   «Sildies droši, gan vilkaci pamācīšu!»

   Tā arī bija: līdzko labi rokas apsildījis, te vilkacis nāk, zobus griezdams, nabadziņam virsū. Kurbads paņem vilkaci aiz rīkles, pārplēš un iemet ugunī, lai paceptu citām raganām uz brokastu. Vilkacis sadeg gruzdēdams, uguns apdziest, un vīram vairs nesalst.

   Gabalu gājis, tas ierauga citu cilvēku, kurš, ezeriņa malā sēdēdams, nemitoši brēc: «Man slāpst, man slāpst!»

   «Kādēļ nenodzeries, ja slāpst?»

   «Jā, tikdrīz kā gribētu dzert, tad mans mocītājs, ērglis, klāt un mani uz pēdām norij.»

   «Dzeri droši, gan ērgli pamācīšu.»

   Tā arī bija. Līdzko labi nodzēries, te ērglis laižas, knābli knakšķinādams un spārnus klabinādams, nabadziņam virsū. Bet Kurbads nocērt tam kaklu un iegāž negantnieku ezerā. Ezers tūliņ izžūst, un vīram vairs neslāpst.

   Beidzot Kurbads pārronas mājā. Bet te citas ķibeles viņu sagaida. Sieva raganas, čūskas, noburta, pie miršanas slima. Nabadzīte savās mokās tā piebeigta, ka nespēj ne vīra pazīt. Tomēr Kurbadam visur padomi un vara pie rokas, tā arī te. Viņš paņem savas sumpurņa zāles, ar kurām vecīša acis izdziedējis, un izdziedē ar tām pašām arī savu sievu.

   Nu Kurbads dzīvo dažus gadus mierā un laimē, jo čūska, ragana, vairs nedrīkst viņa valstī rādīties. Tomēr atriebšanās domas tai vēl pēc gadiem stāv prātā. Nevarēdama citādi Kurbadam vairs piekļūt, čūska, ragana, aizskrien pār deviņām valstīm un uzkūda deviņus valdniekus ar karaspēku Kurbadu pārvarēt. Karaspēks salasās lielu lielais, un trešās valsts dēls, milzis nepārvaramais, ved karaspēku taisni Kurbada valstī.

   Kurbads arī salasa savus karavīrus un noiet ienaidniekam pretim. Nu izceļas briesmīgs cīniņš. Zobini žvīkstēdami žvīkstēja, vāles krakstēdamas krakstēja. Kurbads jau nosita milzi ar vāli gar zemi, bet, kamēr domā zobinu vilkt, lai milzim galvu šķeltu, tamēr milzis ievaino to ar zobina asmeni kreisajā plecā. Čūska, ragana, to redzēdama, uzlaižas, spārnus klabinādama, uz Kurbada galvu un iespļauj savu nāvīgo žulti viņa ievainotā plecā.

   Kurbads paceļ kreiso roku un nospiež čūsku, raganu, paceļ labo roku un pāršķeļ milzim galvu un tad, nāvīgās žults nonāvēts, krīt uz savu vāli un mirst.