Reiz āzis, auns, zostēviņš, gailis un kaķis kopā gājuši pastaigāties, bet mežā tiem uzbrukusi nakts. Nu visi nosprieduši būdiņu celt. Āzis apņēmies saviem ragiem baļķus lauzt, auns ar savu pieri zarus nošķibīt, kaķis saviem nagiem sūnas sakasīt, ar ko baļķu šķirbas aizsūnot, gailis upmalē jumtam meldrus lauzt un zostēviņš saviem platajiem spārniem jumiķa amatu izpildīt.

   Tā nu būdiņa bijusi viens divi gatava. Pēc vakariņām gājuši visi gulēt: auns krāsns priekšā, kaķis uz krāsns, zostēviņš plāna vidū, āzis galda galā un gailis luktā. Saticīgie ceļabiedri drīzi krākuši savā būdiņā.

   Ap pusnakti vilka māte vedusi savus divus dēlēnus amatā mācīt un nevilšu uznākusi uz jauncelto būdiņu.

   «Nu brīnumi!» viņa tūdaļ iesaukusies, «šorīt nācām pa to pašu vietu un neredzējām nekā. Skaidri, kā no zemes izburta.»

   «Māmiņ, iesim iekšā, redzēsim, kas būdiņā mājo!» vilcēni lauzušies.

   «Nē, nē, bērniņi! Visur, bet tikai te ne, ja negribam briesmās tikt!»

   Vilka māte, to teikdama, aizsteigusies gar upmali vien līdz kādam pakalniņam, kur nolikusies uz kreiso ausi un aizmigusi. Bet viens no vilcēniem pa to laiku aizsteidzies līdz būdiņai atpakaļ un iegājis iekšā. Āzis, laipns vīrs būdams, tūdaļ apkampis ienācēju tik mīļi saviem ragiem, ka visi logi nobrikšķējuši. Citi biedri arī atmodušies un tūdaļ steigušies viesi saņemt: auns ar pieri glaudījis sānus, zostēviņš izklapējis kažoku, kaķis no priekiem šķaudījis vien un paijājis nagiem ģīmi, un gailis, nevarēdams naktī redzēt, saucis: «Kur, kur? — dod man ar'!»

   No rīta vilka māte prasījusi dēliņam, kāpēc mati izplūkāti, kur tādi zilumi gadījušies.

   «Jā, māmiņ, kamēr tu gulēji, gāju raudzīt, kas būdiņā labs dabūjams. Bet, durvis atverot, mani viens dzelzs dakšām tūdaļ piespieda pie sienas, otrs sita ar bomi pa ribām, trešais knāba kaustuvē un pēra divām plenicām, ceturtais spļāva acīs un cirta pliķus, un piektais sauca: «Kur ir, kur ir? — dod man ar'!» Laime, ka no piektā tiku vēl vaļā!»

   «Nekas, dēliņ, kāpēc tu gāji? Vai neteicu, lai neiet!»