Kāda ķēniņa dēls brauc pār jūru un apmaldās. Vēji, vētras trenkā kuģi ilgu, ilgu laiku šurpu turpu: nekur malas ieraudzīt, nekur jūras kāpu saredzēt. Tā paiet mēneši. Te kādā baltā dienā ķēniņa dēls paceļ acis un ierauga tālumā it kā jūras salu. Prieka pilns tas tūlīt pavēl kuģi uz to pusi griezt. Bet tavus brīnumus: jo vairāk salai tuvojas, jo skaidrāk savāds, jauks troksnis sadzirdams.

Piebrauc salai klāt: jaukais troksnis apklust un pašai salai nekā klātu tikt, jo mūri augstum augstie visapkārt. Neko darīt - brauc tāļāk. Brauc, brauc, bet - kas par nelaimi - braucēji visi tagad tā apmulsuši, ka nejēdz ne no salas projām tikt, ne arī pa vecām pēdām kuģi atpakaļ griezt. Tā tie mulšinās ilgu laiku, kamēr tad beidzot ar lielām mokām aizkuļas kaut cik salai garām.

Tomēr otrpus salai atkal citi brīnumi: augsts tilts augstāks par pašiem mūriem, stiepjas no šīs salas līdz otrai, attāļākai salai. Tiltu ieraugot, kuģiniekiem nokrīt kā zvīņas no acīm: tie saprot, ko tie dara, tie zin arī, kurp braukt, kurp nebraukt. Tomēr, kurp gan citur braukt - jābrauc gar tiltu vien līdz otrai salai. Nobrauc tur: tilts nobeidzas jaukas pils priekšā. Ķēniņa dēls pavēl visiem kuģi atstāt un pilī doties, bet līdz ko kājas pieduras pie pils sliekšņa, te no pirmās salas puses tas pats jaukais troksnis sadzirdams.

Ķēniņa dēls vienu daļu no saviem ļaudīm noliek pie pils ārdurvīm, otru daļu pie iekšdurvīm un pats ieiet pilī. Ieiet vienā istabā: nekas - tukša, ieiet otrā: tā pilna aitām un pašā vidū liela aita, ieiet trešā: gandrīz visa istaba pilna no vienas pašas zivs. Aste vienā pusē durvīm, galva otrā pusē, - pats viducis istabai visapkārt un acis tik lielas kā sietiņš. Ķēniņa dēls knaši izrauj savu zobinu un izdur zivij acis.

Zivs acumirklī paliek par briesmīgu dzelzs milzi un grābstās ķēniņa dēlu noķert, bet ķēniņa dēls iesprūk aitās. Lielā aita mīlīgi pieņem bēdzēju un klusu iečukst: "Paslēpies man apakš vēdera, tad dzelzs milzis tevi nenotvers! Mēs visas bijām reiz cilvēki, bet tur otrā salā palikām par aitām."

Milzis, nevarēdams tā ķēniņa dēlu rokā dabūt, izplēš durvīm tik lielu caurumu, ka tikai aita var izlīst un tad laiž aitas pa vienai vien laukā. Beidzot arī lielajai aitai jāiet;tā nevar izlīst: caurums par mazu. Milzis izplēš caurumu otrtik lielu un tad izlaiž aitu, nemaz nejēgdams, ka ķēniņa dēls aitai apakš vēdera. Ķēniņa dēls, līdz ko laukā ticis, tūlīt ar saviem ļaudīm uz kuģi un projām. Milzis izgrābsta aitu istabu: neatron nekā. Izgrābsta vēl reiz savu istabu: neatron nekā, izgrābsta priekšistabu - neatron nekā. Izskrien laukā - tik sadzird, kā šie uz kuģa vaikstās. Dusmās tas grābj akmiņa gabalus un drāž, tāpat uz labu laimi, kuģim pakaļ. Kurš akmins uz kuģa nokrīt, tas paliek par zelta gabalu, bet kurš no ļaudīm domā zelta akmini rokā ņemt, tas paliek mēms.

Tā tie nu brauc gar tiltu vien līdz mūra salai. Nobrauc tur: jaukais troksnis tūlīt nobeidzas.

"Kad tu izčibētu!"ķēniņa dēls iesaucas "lai viens uzrāpjas uz augsto mūri paskatīties, kas tas par jauku troksni!"

Lielām mokām viens uzrāpjas arī, bet līdz ko augšā, tas tūlīt priecīgi saplaukstina rokas, skaļi iekliedzas un nolec otrā pusē zemē. Nu sūta otru, bet tas tāpat saplaukstina rokas, bezgalīgi priecīgs iekliedzas un nolec kā tauriņš zemē. Trešo tā vairs nelaiž, to iesien virvē un tad lai kāpj. Tas uzkāpj, grib lēkt zemē, bet citi atrauj atpakaļ uz kuģa.

Nu visi apkārt, ko laba otrā pusē redzējis, bet nekā pateikt - šis mēms no priekiem palicis. Tagad ķēniņa dēls pavēl tāļāk braukt, bet brauci nu brauci: kā tilta vairs neredz, tā visi atkal paliek kā apmulšināti.

Nabadziņi samocās trīs dieniņas, trīs naksniņas - nekur tikt, nekur pabūt. Un, kad nu vēl ar visām klizmām kaujoties, beidzot pat bads sāk durvju priekšā rēgoties, tad ķēniņa dēls cita nekā vairāk nezin darīt kā savu dārgāko mantu, savu zobinu jūrai ziedot un palīdzības lūgties. Viņš iemet zobinu jūrā. Tūlīt izšaujas no jūras dziļumiem cienīgs sirmgalvis ar dimanta zobinu rokā un saka:

"Še šis zobins, sviedi viņu gaisā!"

Ķēniņa dēls paņem zobinu un drāž gaisā. Acumirklī ap zobinu un kuģi saronās biezum biezas jūras miglas un ietin kuģi, kā mākonī, jūras viļņi sāk pacelties un nu kuģis iet pa gaisu gaisiem, kamēr saplok pie tēva pils durvīm.