Reiz brauca kuģinieki pa jūru. Viens no kuģiniekiem bijis liels koklētājs. Un - kā gadījies, kā ne - vēja grūdiens iegāzis koklētāju ar visām koklēm jūrā. Nu peld, nu mocās, beidzot noslīkst jūras dibinā, kur ierauga kaut ko spožu. Pierāpās tuvāk: varena pils no tīra dzītara un citiem dārgumiem. Nu prāto, vai iet iekšā vai ne? To pašu brīdi atveras durvis un daiļa meita iznāk ar dārgu vainagu galvā, sacīdama:

   «Ko baidies? Nāc vien iekšā! Tā ir Jūras mātes pils, te tev ļaunums nenotiks.»

   Ieiet iekšā - ak tu brīnumi, tavi brīnumi! Tā visur laistās un mirdz, un pati Jūras māte tik stalta un varena, ka tīri jāsaplok, kas neparadis to redzēt. Beidzot Jūras māte pamana šim kokles rokā. Lai pakoklējot drusku! Labi. Patlaban šis taisās arī koklēt, te pietek viena Jūras mātes meita un iečukst ausī:

   «Nekoklē, nekoklē, puisīti, citādi Jūras māte sāks līksmot un diet, bet tad jūras ūdeņi nemierā iekustināsies, pacelsies pār kāpām un noslīcinās vai visu pasauli. Bet, ja māte neatlaistu tevi, tad savelc stīgas tik stīvi, ka uz pirmā grūdiena pārtrūkst.»

   Koklētājs paklausa, savelk stīgas labi stīvas un kā nu būtu sācis - pārtrūkst šīs. Nekā darīt - jāmet prāts pie malas. Vakarā Jūras māte dodas pie miera, arī koklētājam jāiet gulēt Jūras mātes meitu istabā. Šīs meitas koklētājam visas labi patīk, bet viena, tā čukstētāja, it īpaši. Bet tā saka:

   «Mani sauc par Melnupi. Gulēdams negriez muti un acis uz manu pusi, citādi mirsi!»

   Labi, koklētājs arī nedara tā un drīzi aizmieg. No rīta atmodies - kas tas? - šis atronas uz Melnupes krasta zaļā zālē ar visu savu kokli.