Viens kungs bija dzirdējis, ka daudz kūlēju pa kuļamo laiku tik šurp un turp nolodājot un noguļot. Reiz viņš aizgāja pats uz riju noskatīties un ielīda nemanot palievenī salmos, kamēr strādnieki taisījās uz kulšanu. Viens strādnieks tomēr to redzēja un pateica rijniekam. Šim tūdaļ iekrita prātā bargo kungu brangi pārmācīt. Kādam kūlējam viņš paklusām ieteica, lai nolien kaut kur projām. Pa tam jau klājiens bija sataisīts.

   -Nu, ātri pie kulšanas! - rijnieks uzkliedza kūlējiem.

   -Bet vai visi arī ir, vai kāds netrūkst? Kā tad — viens trūkst! Nu, kur tas varētu būt ielīdis? Vai tikai, nelietis, nebūs kaut kur nolīdis un apgūlies! Ē, Kārli, iesim uzmeklēsim! Tas rakaris jau pie pirmā klājiena trūkst. Nu, pag, es viņam parādīšu!

   Gāja meklēt — vispirms, zināms, pa citām vietām un tad uz palieveni. Kārlis pirmais tumsā atdūrās uz kunga.

   Rijnieks tūliņ sāka apstrādāt kunga muguru.

   Ak tā, sliņķi, rakari! Tu man lodā pa palieveņiem, kad citi strādā nosvīduši!

   Pēdīgi kungs sāka brēkt, ka šis tas esot.

   Ai, cienījamais lielskungs! Kas to būtu domājis? — rijnieks, izsamisis izlikdamies, iesaucās.

   No tā laika kungs vairs negāja tumsā darbiniekus pārraudzīt.