Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz visi trīs brāļi aiziet pasaulē un ceļā maizei paņem līdz arī kumosu zaļas gaļas. Vakarā gudrie brāļi saka: «Vajadzētu zaļo gaļu uzcept, bet kur te mežā uguni dabūsi?»

«Dabūsim gan!» muļķītis ieteicas. «Es uzlīdīšu egles galotnē un skatīšos meža kokiem pāri, vai tad itin nesaredzēšu kaut kur tālumā uguni.» Labi, uzlīdis galotnē, vērojis, vērojis — jā, tur un tur spīdot gan uguns, lai vecākais brālis aizejot pakaļ! Vecākais brālis aizgājis un atradis vecīti pie uguns.

«Labvakar, veco tēv! Aizdod mums uguni zaļu gaļu pa cepties.»

«Labprāt, dēls! Bet man ļoti tiktos tavu apķērienu dzirdēt - vai vari man labus melus pastāstīt? Ja to iespēji, uguni dabūsi, ja ne - mārciņa gaļas no ciskas ārā.»

Vecākais brālis gudrojis, gudrojis melus - nekas neiznācis. Vecītis izgriezis mārciņu gaļas no ciskas un palaidis bez uguns.

Nu taisās vidējais brālis uguni dabūt.

Aiziet, vecītis saka: «Labprāt, dēls! Bet man ļoti tiktos tavu apķērienu dzirdēt - vai vari labus melus izdomāt? Ja spēsi, uguni dabūsi, ja ne - divas mārciņas gaļas no ciskas ārā.»

Vidējais brālis gudrojis, gudrojis melus - nekas gudrs ne iznācis. Vecītis izgriezis divas mārciņas gaļas no ciskas un palaidis bez uguns.

Beidzot aizgājis muļķītis.

«Labvakar, veco tēv! Vadzi, iedosi drusku uguns, mums tur cepeši cepami.»

«Tev laba mute, dēls! Vai tu varbūt varēsi labus melus sadomāt? Ja vari, uguni dabūsi, ja ne - trīs mārciņas gaļas no ciskas ārā.»

«Veco tēv! Kas nu melus nesagudrot? Re, labu patiesību - tas jau grūtāki. Bet to gan saku: ja melus neizgudroju, tad nedosi man uguni un izgriezīsi trīs mārciņas gaļas, ja turpretim izgudroju, tad paņemšu uguni un izgriezīšu tev trīs mārciņas gaļas.»

«Jā, jā - to tu vari darīt, bet nu sāc!»

«Sākšu gan, atļauj tikai siekalas norīt. Redzi, veco tēv, reiz staigāju pa mežu un biju tā izsalcis, tā izsalcis, ka vēlējos mēli norīt. Te paceļu acis, ieraugu dobumā trīs izceptus balo dīšus, tik mīkstus kā pūpēžus. Nu raušu balodīšus ārā - kas ir? Nevaru roku iedabūt dobumā. Pag! - domāju, līdīšu pats pakaļ! Ielienu, noēdu balodīšus - nevaru vairs izlīst: ače, no ēdies tik resns - tai platumā, skaties! - kur, jāsaka, izlīdīsi? Nu gudroju, gudroju, beidzot man iešaujas itin gudrs padoms galvā - aizteku mājā pēc cirvja, izrobu dobumu lielāku un nu izlienu ērti jo ērti.»

«Tas viss var būt, dēls!»

«Pagaidi! Vēl nesaki - tas var būt! Paklausies tālāk! Un tā nu eimu no meža ārā, uz reizi dzirdu briesmīgu troksni. Domāju, ja pasaule negāžas, tad tur cits kas drīzi kritīs. Apskatos - kur nu no nieka pasaules tas troksnis, bet, ače, pavisam cita nelaime: septiņas bites kaujas ar astoņiem vilkiem. Gribu iet šķirt - domāju: kad no trokšņa neaizkrīt ausis, tuvāk pieie dams. Beidzot notālumā uzsaucu labi pikti: «Ko kaujaties, pa gāni?» Bites atbild: «Ko tad darīt! Vilki, varmākas, grib no mums, no katras bites, astoņi mucas medus izspiest.» Es pār domāju - tā ir gan varmācība! Tūliņ izrauju zobinu, nokauju vilkus, novelku ādas, izžāvēju, uzsienu ādu saini mugurā un nu iešu uz labu laimi pārdot.»

«Tas viss var būt, dēls!»

«Pagaidi! Nejaucies starpā! - Eimu, eimu, te padzirdu - de besīs esot tirgus. Kāpju kalnā un tikai eimu uz augšu. Līdzko esmu kalna galā, te gadās caurums, un, kā krītu caurumā, iekrītu pašā tirgū. Pārdodu ādas un nu apskatīšos, ko nomirušie dara. Kas ir - ieraugu tavu tēvu un manu tēvu, bet manam tēvam klājās labāki: viņš kāpa tavam tēvam mugurā un jādelēja, lai put.» «Tas nav tiesa! Kā vari tā teikt?» vecītis iesaucies. «Nu, zināms, ka tas nav tiesa, bet es jau tikai gribēju uguni dabūt un no tavas ciskas tik daudz gaļas, cik maniem brāļiem izņēmi.»

Neko darīt vairs. Vecītim bija jādod uguns un jāļauj no ciskas trīs mārciņas gaļas izgriezt.