Lācim bij divi gājēji: meita lapsa, puisis vilks. Reiz lācis gāja pastaigāties un atrada bišu dārzu. Viņš paņēma vienu stropu, pārnesa savas mājās un nostatīja sava lauka malā. Bet lapsa par varu arī gribēja medu pabaudīt. Turpat nu lauka malā medus gan bija, bet kā dabūsi baudīt? Lācis neatlaiž no darba ne brītiņa. Beidzot lapsa saka tā: "Man nākamu svētdienu pret vakara laiku jāiet krustībās — atlaidi mani!"

   "Jā, jā!" lācis atbild, "nomazgā traukus, tad vari iet."

   Lapsa nomazgā traukus un aiziet. Bet kur nu blēde, negāja vis krustībās, aizgāja pie lāča bišu stropa medus saēsties.

   Rītā lācis vaicā: "Ko nu nokrustīja?"

  "Pirmo Laišķi nokrustīja; bet nākamu svētdienu atkal man jāiet krustībās."

  "Jā, jā! nomazgā traukus, tad vari iet."

   Svētdien pret vakaru lapsa nomazgā traukus un aiziet atkal medus saēsties. Rītā lācis vaicā: "Ko nu nokrustīja?"

  "Vidus Laišķi nokrustīja; bet nākamu svētdienu atkal man jāiet krustībās."

  "Jā, jā! nomazgā traukus, tad vari iet."

  Svētdienu pret vakaru lapsa nomazgā traukus un aiziet atkal medus saēsties. Rītā lācis vaicā: "Ko nu nokrustīja?"

  "Beidzamo Laišķi nokrustīja."

   Bet lapsa bij izēdusi bišu stropu gluži tukšu un vienu šķīvi vēl pārnesusi mājā. 0trā dienā vilks gulēja diensvidu uz baļķiem. Lapsa paņēma medus šķīvi, pielīda itin klusu vilkam, apsvaidīja tam muti viscaur ar medu un tad ietecēja lācim sūdzēt: "Redz, redz, ko tavs labais puisis izdarījis! Izrijis tavu bišu stropu un nu guļ uz baļķiem atspēries — mute vien vēl spīd kā tur saēdies."

  Lācis, to dzirdēdams, sāka nejauki rūkt; un tā izskrēja pie vilka, nostatīja to uz pakaļkājām un pliķēja un pliķēja, vai vainīgs, vai nevainīgs.