Reiz runcis, sastapdams lapsu, domā: «Lapsai kaut kas ir aiz ādas. Stāsta, viņa esot ļoti viltīga un pasauli labi pazīstot. Būs man ar viņu jāiepazīstas, visas mākslas no viņas jāiemācās.»

   Viņš piegāja pie lapsas, paklanījās tai līdz zemei un teica: «Labdien, lapsas kundze! Kā klājas šinīs grūtajos laikos?»

   Bet lapsa bija ļoti lepna, viņa apskatīja runci no galvas līdz ķepām, nodomāja: «Vai maz vērts ar viņu runāt,» — un beidzot teica: «Ak tu, peļu junkurs, podu laiža tāds, kā tu iedrošinies nākt man klāt un ar mani runāt?! Nu, cik gudrs tu esi, ko saproti, ko mācījies?»

   «Es protu tikai vienu mākslu, lapsas kundze,» runcis pazemīgi atbildēja.

   «Nu saki — kas tā ir par mākslu?»

   «Kad suņi man dzenas pakaļ, es protu no viņiem izbēgt kokā.»

   «Tad ta māksla — un tik vien!» lapsa nosmējās, «nu, es protu vairāk nekā simt mākslu kā savus četrus pirkstus, bez tam man vēl pilns maiss visādu niķu . . . Bet lai jau nu, lai, iesim abi kopā, aiz žēlastības es tev iemācīšu, kā īsti vajag no suņiem izvairīties.»

   Tikko lapsa to bija izteikusi, te — kur gadījušies, kur nē — parādās suņi, bet aiz viņiem mednieki. Runcis — viens divi! — kokā, noslēpās lapās un kliedz no turienes: «Lapsas kundze, attaisi ātrāk maisu, ātrāk ņem ārā niķus no maisa, citādi tev klāsies slikti!»

   Bet kur nu — runcis nepaspēja ne pateikt, kad jau lapsa suņiem zobos.

   «E,» runcis saka, «kā rādās, tad ar simt mākslām nav viegli galā tikt. Labāk būtu, ja tu, lapsa, vienu mākslu prastu tā, kā nāktos, — pēc manām domām, rāpties kokā, — tad tu tagad nebūtu suņiem zobos.»