Reiz bija gudra lapsa, tā apģērbās cilvēka drēbēs un gāja nabagot. Kādu vakaru viņa ienāca vienās mājās un lūdza naktsmājas, ko arī dabūn. Bet saimnieki bij vārījuši sausus zirņus, un nu lapsa arī no tiem dabūn. Tomēr lapsa zirņus neēda vis kā citi cilvēki: paņēma tikai vienu pašu zirni, vairāk ne.

   Otrā rītā lapsa ar savu zirni aiziet uz otrām mājām un prasa saimniekam: «Kur es savu zirni nolikšu?» Saimnieks atbild: «Nolieci uz loga!»

   Lapsa noliek zirni uz loga un apsēžas krēslā. Bet gailis, turpat stāvēdams, paņēma zirni un apēda. Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku — un saimniekam jāatdod nabaģei gailis.

   Paņēmusi gaili, aiziet uz trešam mājām un prasa saimniekam: «Kur es savu gaili ievietošu?» Saimnieks atbild: «Ievieto manā aitu kūtī!»

   Tiklīdz nabaģe savu gaili kūtī ielaida, tūlīt teķis viņu nobadīja.

   Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jāatdod nabaģei teķis.

   Paņēmusi teķi, aiziet uz ceturtam mājām un prasa saimniekam: «Kur es savu teķi ievietošu?» Saimnieks atbild: «Ielaidi manā govju kūtī!» Ielaida govju kūtī, lielais vērsis nobadīja teķi.

   Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jāatdod nabaģei vērsis.

   Paņēmusi vērsi, aizgāja uz nākamām mājām un prasīja saimniekam:«Kur es savu vērsi ievietošu?»
   «Ielaidi manā zirgu stallī!»

   Bet vērsis vēl ne labi nebij iegājis stallī, te saimnieka braucamais zirgs no staļļa ārā un nospēra vērsi, ka tūdaļ bija pagalam.

   Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jāatdod nabaģei zirgs.

   Paņēmusi zirgu pie rokas, aiziet taisni uz klātāka meža. Un mežā lapsa sacīja tā: «Taisni koki, greizi koki, taisāties par kamanām!» Trīsreiz tā teikusi — nokrita no gaisa jaunas, smukas kamanas. Nu lapsa iejūdza zirgu jaunajās kamanas un braukāja pa mežu arvienu tālāk un tālāk.

   Brauca, brauca — satika zaķi. Zaķis vaicā: «Kūmiņ, kur tu braukā?»

   «Braucu vizināties!»
   «Ņēmi mani līdz!»

   «Ņemtu gan, bet tu salauzīsi manas kamanas. Tomei, ja nu tu tik dikti esi izkarsis braukt, tad lieci priekškājas vien kamanās.»

   Zaķis ieliek priekškājas, un nu brauc abi. Gabalu pabraukuši, lapsa saka zaķim: «Ko tu savus zābaciņus tik daudz plēsi, lieci visas četras kājas iekšā!»

   Zaķis ieliek ari un brauc tālāk.

   Brauc, brauc tādu gabaliņu — satiek vilku. Vilks lūdzas, lai viņu paved. Lapsa atbild: «Tu esi par daudz liels un smags, salauzīsi manas kamanas, bet manis dēļ divi kājas vari arī ielikt.»

   Vilks ieliek abi priekškājas kamanās — un nu brauc atkal. Pēc vilks ielika otras divi kājas lai kamanās.

   Brauca, brauca tādu gabalu, satika lielu, brūnu lāci. Tas lūdzas: «Mīļais kūmiņ, kaut tu zinātu, kā esmu piekusis! Vai nevari mani kādu gabaliņu pavest?» Lapsa atsaka: «Ielieci tikai divi kājas iekšā, tad jā!» Lācis atbild: «Ja divi vien, tad nav vērts, ka pie tevis eju sēdēt.»

   «Nu!» lapsa beidzot saka.«Tad nāci arī un sēdi!» Bet kas nu notika? Tiklīdz lācis kamanās iesēdās,kamanas tai pašā vietā salūza.

   Neko darīt, nu zaķim bij jāiet mežā koki meklēt, ar ko citas kamanas uztaisīt. Zaķis aizgāja gan, bet iznesa tik tievu žagariņu, ka lapsai nebij ko pārlauzt.

   Nu bij jāiet vilkam savā reizā. Vilks iznesa gan resnāku bērzu, bet lapsa apskatījās:tas arī neesot nekāds koks — un pārlauza. Tagad lācis gāja uniznesaresnuozolu,bet arītolapsasacirta.

   Tad lācis sacīja:«Nu, kūmiņ,tagad ir tavareiza!» Lapsa atbild:«Jā, jā, tas viss labi, bet, kad es iešu mežā, jūs manu zirgu apēdīsit. Tādēļ tu, zaķi, apskaties, ja šie manu zirgu ēstu, tad bļauj! Gan es dzirdēšu.»

   Kad nu lapsa mežā bij iegājusi, vilks sacīja uz zaķi: «Nu raugi tu tikai bļaut, tad mēs papriekšu tevi apēdīsim un tad tikai zirgu!»

   Zaķis neatsacīja ne pušplēsta vārda, un pa visiem trim apēda zirgu smalki, kauli vien atlika ar ādu. Bet kaulus viņi sabāza āda, nostādīja zirgu stāvus it kā dzīvu un paši aizbēga.

   Lapsa, mežā iegājusi, sacīja tos pašus vārdus, ko pirmo reizi: «Taisni koki, greizi koki, taisāties par kamanām!» Trīsreiz to izteikusi — nokrita no gaisa jaunas, jaunas kamanas. Lapsa paņēma kamanas un velk no meža ārā. Izvelk, brīnās: kur lācis, vilks un zaķis palikuši? Apkatās vēl, bet neko nemana. Nu viņa ies pie sava zirga, piesitīs trīsreiz pie sāniem — ak tavu brīnumu! — zirgs sakrīt. Apskatīsies labi, redz: zirgs pagalam. Nu viņa neko vairs ilgi nedomā, dzenas bēgļiem pakaļ, panāk tos pie šauras upītes un saka: «Jūs blēži! Jūs jau manu zirgu esat apēduši?» Bet tie tiepjas un tiepjas, ka ne viens, ne otrs neesot vainīgi.

   Tad lapsa ķērās pie gudrības! Viņa saka:«Kas pār šo upi pārlēks otrā malā, tas nebūs vainīgs.»

   Un zaķim pašam pirmajam bij jālec, tā lapsa gribēja. Zaķis atbild: «Es esmu jauns un viegls zēns, māku labi lēkt, es it viegli pārtikšu otrā pusē.»

   Un, labi atkāpies, skries pāri, bet plaukš! Iekrīt upē un noslīkst. Tāpat ar vilku un lāci notika: tie arī noslīka. Bet nu lapsai reiza lēkt. Šī domā: «Es jau gan esmu laba lēcēja, un, ja tomēr iekritīšu, ir tad liela nelaime nebūs, esmu laba peldētāja » To sacījusi, lapsa lēca pāri, bet - kas bij, kas nebij - iekrita tāpat ka zaķis, vilks, lācis un noslīka.