Vecos laikos kāds tēva dēls bijistik stiprs, ka cīkstoties nevarējis tai apgabalā neviena pretinieka dabūt. Viņš sataisījies iet citā apgabalā pretinieku meklēt. Gājis vienu dienu, gājis otru dienu — nekur tāda atrast. Beidzot stiprinieks iegriezies vienā mājā, kur veca māmiņa plāceņus siekiem mērījusi.

   «Kur, puisīt, ej?» māmiņa jautājusi.
   «Eimu meklēt pretinieku cīkstēties.»
   «Nu, kad pārnāks mani divi dēli, tad tu varētu gan pacīkstēties.»

   Māmiņa nu izcepusi vēl trešo sieku plāceņu un tad gaidījusi dēlus mājā. Pēc kāda laika abi pārnāk - katram briedis padusē un stirna uz mazā pirkstiņa. Māmiņa noliek katram sieku plāceņu priekšā un aicina ciemiņu pie trešā sieka. Šie noēd savu sieku gardu muti un izdzer pusmucu alus.

 Ciemiņš turpretim nevar siekam kaudzītes noēst, kur nu vēl pusmucu pievārēt. To redzot, stipriniekam jau paliek pliekana dūša: viņš būšot labāk no rīta cīkstēties.

   Vakarā māmiņa uztaisa vienam dēlam guļu pie vienām durvīm, otram dēlam - pie otrām durvīm un ciemiņam - plāna vidū. Nakti viens dēls ieklepojas. Bet klepum tāds spēks, ka aizsviež ciemiņu no plāna vidus līdz otrajām durvīm - taisni otram dēlam virsū.

  Tūlīt otrs dēls arī ieklepojas un aizsviež šo kā tauriņu atpakaļ pie pirmā klepotāja. Un tā nu stiprinieku sasvaida cauru nakti, ka čubmaišeli drīz uz vienu galu, drīz uz otru. No rīta šis ne uz to pusi vairs cīkstēties, viņš laiž ļekas vaļām, bet abi dēli lobj pakaļ. Par laimi, bēdzējs satiek vīru ar resnu baļķi uz kamieša. Viņš lūdz, lai jel paglābjot no tiem, kas viņam tur pakaļ dzenoties. Vīrs nosviež baļķi, noķer abus brāļus, iebāž to vienu vienā bikšu kabatā, to otru otrā bikšu kabatā un tad saka: «Steidzies tik nu projām, kamēr viņi kabatās. Kad būsi aizgājis tik tālu, ka nevarēšu saredzēt, tad laidīšu abus ārā!»

   Mājā tēva dēls stāsta, brīnīdamies: «Vai akls! esmu gan stiprs, bet tur uzgāju tādus, kam neesmu mazā pirkstiņa vērts. Tie divi bija stipri, kur nu vēl tas trešais!»