To dzirdēdams, bagātnieks sadedzis ieskrējis pie tēva dēla un nu visādi sācis klaušināt: kur braukšot, kādēļ braukšot?

   "Braukšu uz precībām!" tēva dēls atteicis.

   "Lai arī uz precībām," bagātnieks iesaucies, "šodien tik pat tevi projām nelaidīšu. Kur domā aizskriet, vakars tepat laukā."

   Pēc azaida bagātnieks vedis tēva dēlu dārzā un rādījis savus varenos kāpostus. Bet tēva dēls tik paraustījis plecus.

   "Pie mums tādi kāposti nekas. Man pašam tādas galviņas, apakš kurām cilvēku desmit, divpadsmit no stiprāka lietus izglābjas."

   To dzirdēdams, bagātnieks atkal aizvilcies pie kučiera apprasīties par kāpostiem. Kučieris atteicis: "Cik lieli tie šogad, to īsti nemāku teikt, jo šovasar neesmu bijis kunga dārzā, bet to gan zinu: pērn viesulis nocēla jumtu siena šķūnim, tūliņ nogriezām vienu kāpostu lapu un ar vienu pašu lapu uzlikām šķūnim jumtu."

   "Nu, kā tad, tas pie mums nekas jauns."