Reiz dzīvojis brālītis un māsiņa. Viņi bijuši bāreņi un dzīvojuši pie bargas audžumātes, kas viņus visādi spīdzinājusi un mocījusi. Reiz bērni norunājuši bēgt no bargās audžumātes. Kādā tumšā naktī bērni atstājuši mājas un maldījušies pa mežiem un laukiem. Kādā dienā brālītis sacījis:

   «Vai, māsiņ, cik man ļoti gribas dzert. Es dzeršu no šīs govs pēdas.»

   «Nedzer, mīļo brālīt, tu paliksi par vērsīti. Audžumāte tās pēdas apbūrusi,» māsiņa lūgusies.

   Brālītis paklausījis māsiņu, un gājuši tālāk. Bērnus mocījis izsalkums un slāpes. Ceļa malā bijušas iemītas zirga pēdas, kurās bijis sakrājies ūdens. Brālītis atkal gribējis dzert, bet māsiņa lūgusies:

   «Nedzer, mīļo brālīt, tu paliksi par kumeliņu.»

   Brālītis pārvarējis lielās slāpes un paklausījis māsiņai. Gājuši atkal tālāk, ciezdami slāpes un izsalkumu. Ceļmalā brālītis ieraudzījis aitas pēdiņu, pilnu ar ūdeni, un nenocieties, noliecies pie pēdiņas un padzēries. Brālītis palicis par auniņu ar zelta radziņiem. Māsiņa aplikusi valdziņu auniņam ap kaklu un gājusi tālāk.

   Gājusi, gājusi un iegājusi lielā pils dārzā. Atpūtusies dārzā un tad gājusi pilī. Kungam viņa ļoti patikusi, un tas paņēmis viņu par audzēkni. Kungs sūtījis viņu augstās skolās, lai viņa izglītojas. Kad māsiņa bijusi jau liela, kungs viņu apprecējis.

   Viņi dzīvojuši abi nu laimīgi, bet vecajai audžumātei tas nepaticis. Viņa gribējusi viņu laimi izputināt. Kungs aizbraucis uz ārzemēm. Tanī laikā jaunajai sievai piedzimis puisītis. Viņa gulējusi ļoti slima.

«Tev jāpaliek par lūsiņu un jāskrien viss mūžs pa mežu.»

   Jaunā sieva palikusi par lūsiņu un aizskrējusi. Vecene atvedusi savu meitu un ieguldījusi jaunās sievas gultā. Pārnācis mājās kungs un gribējis sievu apsveikt, bet vecene nelaidusi klāt:

   «Ko nu, kungs, viņu traucēsiet, viņa ļoti slima.»

   Kungs netraucējis arī, bet brīnījies un bēdājies - mazais brēcis vienā brēkšanā.

   Reiz auniņš sacījis sulainim:

   «Uzsien to bērniņu man uz radziņiem, es viņu panēsāšu.»

   Sulainis uzsējis, un auniņš aizskrējis mežmalā, sakūris uguni un saucis:

   «Lūsiņ, lūsiņ, tavs bērniņš gauži raud, tavs vīriņš grūti pūš!»

   Atskrējusi lūsiņa, nobridusies līdz pusei rasā, nometusi lūša kažociņu, un sulainis redzējis viņā bērniņa māti. Viņa pabarojusi bērniņu un teikusi:

   «Rīt tu, brālīt, sauc stiprāk, es būšu tālāk aizskrējusi.»

   Viņa uzsējusi bērniņu auniņam uz radziņiem, uzmetusi sev lūša ādiņu, palikusi par lūsiņu un ieskrējusi mežā. Auniņš pārnesis bērniņu mājās.

   Bērns visu dienu gulējis mierīgs, bet vakarā brēcis vienā brēkšanā. Auniņš prasījis atkal, lai uzsien viņam bērniņu uz radziņiem. Sulainis uzsējis un pats steidzies uz mežmalu. Auniņš iekūris uguni un sācis saukt lūsiņu:

   «Lūsiņ, lūsiņ, tavs bērniņš gauži raud, tavs vīriņš grūti pūš!»

   Atskrējusi lūsiņa, nobridusies rasā, nometusi kažociņu un teikusi:

   «Rīt, brālīt, man būs pēdējais vakars, tad es vairs neatnākšu.»

  Pabarojusi bērniņu un atkal aizskrējusi. Auniņš pārnesis bērnu mājās. Visu nākamo dienu bērns gulējis, bet vakarā kliedzis atkal. Auniņš atkal lūdzis sulaini, lai uzsien bērniņu uz radziņiem, viņš panēsāšot. Bērns apklusis brēkt, un auniņš aizskrējis ar viņu uz mežu.

   Sulainis pasaucis kungu un vedis viņu rādīt, kur atrodas viņa sieva. Abi aizgājuši mežmalā, un kungs dzirdējis, kā auniņš sauc lūsiņu. Viņa atskrējusi - nokususi un nobridusies rasā. Kad tā nometusi lūša kažociņu, kungs ieraudzījis savu sievu. Viņš saķēris sievu un turējis aiz pleciem. Sieva palikusi par visādiem briesmīgiem zvēriem, bet viņš tomēr nelaidis to vaļā. Beigās viņa palikusi par sausu zaru. Kungs pārlauzis zaru un pārsviedis pār plecu. Atgriezies atpakaļ, tas aiz muguras ieraudzījis savu sievu.

   Laimīgi visi gājuši mājās. Kungs licis abas raganas nomaitāt. Līdz ar vecās raganas nāvi zudusi burvība, un auniņš palicis par cilvēku. Tagad visi svinējuši lielas dzīres un priecājušies. Visi kopā dzīvojuši laimīgi.