Viņos laikos kādam vīram bija podiņā tāda ķence: ja aptraipa kreiso aci, tad jau no tālumā saredz, kur slēpta manta glabājas. Reiz mantas redzētājs saredzējis sila malā lielu gravu apslēptas mantas. Aizgājis muižā vagāram parunāt vīrus un zirgus, kā lielo kaudzi sagādāt. Bet vagārs iekārojis vīra atradumu.

   Līdz sakrāvuši pirmos desmit vezumus, tūliņ iesaucies: «Tos man, tos man!» - un licis vīriem muižā aizvest.

   Krāvuši tālāk. Bet, līdz tie atkal pilni, tā: «Tos man, tos man!»

   Beidzot iekrāvuši atlikumus. Mantas redzētājs cerējis: «Tos taču man atstās?» Bet nekā - vagārs atkal iesaucies: «Tos man, tos man!»

    Paņēmis savu podiņu un gājis tukšām rokām itin bēdīgs mājā. Te vagārs atkal: «Klausies - kas tev tai podiņā?» Tā un tā - šis izstāstījis.»

 Jā, jā - kur tu vagāram atturēsies - traipa arī. Bet vagāram vēl nepietiek: lai ietraipot ir labajā acī!

«Tā! Negribēsi man novēlēt? Tūliņ traipi man tai acī arī!» vagārs uzsaucis. Labi. Bet, kā ietraipa acī, uz pēdām palika akls. Vēlāk vagāru vadāja par nabagu apkārt, un, ja kāds ieprasījās:

     «Kas acīm kaiš?» - tad pats atbildēja: «Acis iekāroja par daudz, beidzot palika tukšā.»