Vienam bagātam saimniekam bijusi īstā meita un pameita. Īstā meita, kā jau parasts, nekā daudz nestrādāja. Pameitai turpretim bija jāiet visos darbos, pat vasarā, dienas vidū pārnākot no ganiem, viņai bija šis un tas jādara. Dienasvidu gulēt viņa nedrīkstēja.

   Uz rudens pusi, kad kartupeļi bija paaugušies, tad katru pusdienu pameitai bija jāsarok un jāizvāra kartupeļi. Kad sākās lauku darbi, kartupeļi bija jāvāra saimnieka īstai meitai.

   Namiņā, kur vārīja kartupeļus, katru dienu ap pusdienas laiku ienāca vecs nabags. Viņš vienumēr lūdza, lai dod tam kartupeļus. Saimnieka meita nevarēja paciest, ka tas vecis vienmēr tā lūdzās, un teica, ka kartupeļus vārīt vairs neiešot. Nekas cits neatlika, kā pameitai bija atkal pašai jāvāra.

   Arī pie viņas ieradās vecais nabags. Viņa iebēra tam katru dienu mēteļa stūrī kartupeļus. Linu plūcamā laikā pameitai vajadzēja iet uz lauku, un lopus ganīt gāja saimnieka meita.

   Bet ganības bija apstājis vilks un tas katru dienu aiznesa dažas aitas. Saimnieka meita nebija vairs ar mieru iet ganos. Atkal pameitai bija jāiet pašai. Vilks tomēr katru dienu uzbruka lopiem. Lai aitas nenozustu, tad bija ļoti jāuzmanās. Kādu dienu vecais vecītis uzprasīja pameitai, kā klājoties. Tā pastāstīja par ļauno vilku, kas dara viņai tik daudz bēdu.

   Vecītis, viņu žēlodams, iedeva tai mazu svilpīti, kuru lai papūšot, ja vilks atkal rītu atnāktu pēc aitām.

   Otrā dienā vilks ir klāt. Sērdienīte pasvilpj svilpīti un pelēkais vilks pārvēršas par greznu ķēniņa dēlu. Par vilku viņu bija nobūris šis pats vecais vecītis. Viņš bija iegājis reiz bagāta ķēniņa pilī un lūdzis dāvanas. Ķēniņš teicis, lai viņš ejot mežā pie lāčiem un vilkiem. Tai laikā viņa dēls bijis aizbraucis mežā uz medībām un tas tur pārvērtās par vilku. Par princi viņš pārvērtīsies tikai tad, ja kāds svilps ar šo vecīša svilpīti, kuru viņš dos tam, kas viņam darīs labu.

   Tāda bija bijusi šī pameita. Un nu viņa dabūja princi sev par vīru.