Kādam bagātam saimniekam bijusi meita un pameita. Īstā meita, kā jau reizēm ierasts, daudz strādāt negribēja. Savukārt pameitai bijis jāiet visos darbos. Vasarā pat dienasvidu viņa gulēt nedrīkstēja – pārnākot no ganīšanas vēl šis un tas bija jāpadara.

   Uz rudens pusi, katru dienu bija gan jāsarok, gan pusdienām kartupeļi jāizvāra. Bet kad sākās lauku darbi, kartupeļi bija jāvāra saimnieka īstai meitai.

   Namiņā, kur kartupeļus vārīja, katru dienu ap pusdienlaiku ienāca kāds nabags un ik reizi palūdza, lai iedod viņam ar’ kartupeļus. Saimnieka meita nevarēja ciest, ka vecais vīrs katru dienu nāk un teica, ka viņa gan vairs kartupeļus vārīt neiešot. Nekas cits neatlika, kā atkal pameitai šis darbiņš bija jādara. Arī pie viņas nāca vecais vīrs. Saimnieka pameita neatteica un katru dienu mēteļa stūrī viņam kartupeļus iebēra.

   Linu plūcamā laikā pameitai vajadzēja iet uz lauka strādāt, bet lopus ganīt gāja saimnieka meita. Ganības bija apstājis vilks un ik dienu aiznesa dažas aitas. Saimnieka meitai tas nemaz nebija pa prātam un atkal pameitai pašai bija jāiet lopus ganīt. Lai aitas no vilka pasargātu, bija jābūt ļoti uzmanīgai. Kādu dienu atnācis vecais ubags apjautāties, kā klājas un tad nu meitene arī izstāstījusi par ļauno vilku, kas dara viņai tik daudz bēdu. Vecītis, viņu žēlodams, iedevis mazu svilpīti, kuru lai papūšot, ja vilks atkal rītu atnāktu pēc aitām.

   Otrā dienā vilks klāt. Sērdienīte pasvilpusi svilpīti un pelēkais vilks pārvērties par staltu ķēniņa dēlu. Izrādās, ka par vilku to nobūris pats vecais vīrs. Savulaik viņš ķēniņa pilī bijis kādu dāvanu palūgt. Bet ķēniņš to prom raidījis, lai ejot uz mežu pie lāčiem un vilkiem. Tieši tolaik ķēniņa dēls bijis devies mežā medībās un tur viņš ar’ par vilku noburts. Atkal par princi viņam bija lemts kļūt vien tad, kad atkal kāds vecīša svilpītē iepūtīs. Bet vecītis svilpi deva tam , kas viņam labu darīs. Tā nu sanāca, ka sērdienītei par labiem darbiem vecīša svilpe tika un dabūja viņa sev princi par vīru.