Kādam puisim bijusi tais pašās mājās, kur viņš dzīvojis, saderēta līgava. Rudenī jaunais pāris bij nodomājis kāzas svinēt. Bet kāds nelāgs cilvēks bij nodomājis kāzas izjaukt. Tas bijis turpat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda: kas otram bijis, to vajadzējis viņam dabūt, lai kas. Šis saimnieks slepeni aizgājis pie puiša līgavas un sastāstījis pilnu galvu: "Ko tu iesi pie nabaga plukatas, nāci labāk pie manis, man mājas, man lopi, man maize, man ērta dzīve."

   Iesākumā puiša līgava atmetusi ar roku, bet kad saimnieks slepeni atlīdis vēl otru, trešo reizi, tad meita palikusi tāda šaubīga, pati īsti nezinājusi, kam ticēt, vaj puisim, vaj saimniekam.

   Reiz puisis aizbraucis uz mežu pēc žagariem. Tikko iesācis strādāt, tas pacēlis acis un ieraudzījis, ka saimnieks atkal iet pie viņa līgavas. Neko darīt - atstājis žagarus un skrējis uz mājam. Bet saimnieks, puisi pamanīdams, knaši ielēcis abrā un pārsedzies ar maizes drānu. Puisis ieskrējis iekšā un dusmās uzprasījis: "Kur diedelnieks palika?" Līgava neteikusi nekā, tik pamirkšķinājusi ar acīm, lai meklē abrā. To manīdams, puisis lūdzis savam saimniekam, lai pārdodot abru viņam. Saimnieks par jokiem noprasījis desmit dukātus, bet puisis nemaz nejokojies, viņš teicis: "Labi, kad pārnākšu no pilsētas, tad tūlīt aizmaksāšu!"

   To sacījis, puisis paķēris garu valgu, notinis abru kā vīstokli no viena gala līdz otram, lai kaimiņa saimnieks neizmuktu un tad licis abru pār plecu un aizgājis uz pilsētu. Pilsētnieki saskrējuši bariem un ziņkārīgi jautājuši:

"Puisīt, brālīt, ko tu nesi, kas tas ir?"

"Ko nesu - jaunu velnu nesu!"

"Parādi mums arī jauno velnu!"

"Samaksājiet man divdesmit dukātu!”

Pilsētnieki samaksājuši, puisis nolicis abru stāvus, izpurinājis kaimiņa saimnieku ar visu maizes drānu no abras ārā un uzsaucis: "Se! mežā - se!"

Kaimiņa saimnieks izvēlies no abras tik miltains, tik balts, kā līpiņš un aizlaidies uz mājam, kā tauriņš. Pilsētnieki gan saukuši: "Ķer balto velnu! Ķer balto velnu!", bet rokā tomēr nedabūjuši.

Mājās iedams, puisis nočukstējis pats pie sevis: "Nu taču kaimiņa saimniekam būs pieticis? Nu jau liks mani mierā? Taisnība, taisnība -man tagad divējāds labums: miers un nauda. Desmit dukātus atdošu par abru un desmit paliks, ko kāzas darināt."
Bet puisis par velti bij sapņojis no miera. Trešā dienā pēc šā lēruma noticis jauns lērums. Un kā tas gadījies: puisis aizgājis uz pļavu pļaut un neturējis ne prātā, ka kaimiņa saimnieks varētu atkal uzklupt. Bet kas to deva. Puisis, izkapti brucinot, tāpat pacēlis acis un ieraudzījis: jaunais velns atkal velkas pie viņa līgavas. Nosviedis izkapti un laidies uz mājam. Kaimiņa saimnieks, puisi pamanīdams, šo reiz ielecis knaši pelu mucā un uzrāvis vāku virsū. Puisis ieskrējis iekšā un dusmās uzprasījis: "Kur diedelnieks palika?"

Līgava neteikusi nekā, tik pamirkšķinājusi ar acīm, lai meklē pelu mucā. Puisis nu lūdzis savam saimniekam, lai pārdodot pelu mucu viņam. Saimnieks par jokiem noprasījis pieci mucas alus, bet puisis nejokojies, viņš teicis: "Kad miestiņu būšu iztecinājis, tad dabūsi!"

   To sacījis, puisis vēlis pelu mucu uz pirti un taisījies miestiņu tecināt. Jau atnesis vienu nēsi karsta ūdens un patlaban gribējis pelu mucai virsu liet, te kaimiņa saimnieks mucā sācis lūgties, lai neplucinot viņu - viņš būšot tūlīt atvest desmit mucu miestiņa - lai laižot ārā, lai piedodot, nebūšot nekad tā vairs darīt. Labi, puisis bijis ar mieru. Kaimiņa saimnieks atvedis desmit mucu miestiņa. Piecas atdevis savam saimniekam, piecas paturējis uz savām kāzām. Tagad puisis domājis: "Nu, patiesi man reiz miers - tik svēti apsolījās."

   Bet kas to deva.

   Zināms, pa dienu kaimiņa saimnieks tiešām vairs neuzdrošinājies puiša mājās rādīties, bet nu tas izgudrojis pa novakariem. Puiši pēc dienas darbiem mēdz tūlīt garšļaukus likties un aizmigt, bet meitām tā nav: tām vēl šis tas ko nokopties, tās mūžam aiziet vēlāku gulēt. Šo pastarpu kaimiņa saimnieks nu bij izraudzījis.

   Atposis jau vienu vakaru pie puiša līgavas, otru tāpat. Līgava no rīta pateikusi puisim. Puisis zobus vien griezis un gudrojis, kā nu atkratīties no diedelnieka. Beidzot tas sadabūjis no kādas vecenītes melnuma zāles. Ar šīm zālēm tas bij nodomājis kaimiņa saimnieku dziedināt. Viņš klusītiņām izracis uz to teku, kur kaimiņa saimniekam jānāk, dziļu bedri. Bedrē ieliks lielu mucu;mucu piepildījis ar ūdeni un piemaisījis klāt melnuma zāles, tad pārsedzis mucu ar segu un nolīdzinājis teku, ka ne manīt ne redzēt, kas apakšā.

   Un nu bijuši joki.

   Kaimiņa saimnieks, novakarēs pie puiša līgavas līzdams, iekritis pār galvu melnajā šķidrumā. Nabadziņš pieķēries pie mucas malas un bļāvis, lai glābjot. Saskrējuši ļaudis un izglābuši. Bet, kur nu tādu likt - melns kā velns. Gan mazgājuši, gan trinuši, lai visa āda nolūp, bet nekā: tās bijušās tādas zāles, ko nemūžam nomazgāt. Bijis jāpaliek melnam līdz kapa malai.
   Puisim turpretim nu bijis reiz miers.

   Tas apņēmis savu līgavu un dzīvojies smiedamies.