Citreiz kāds saimnieks gājis ar savu dēlu medīt, pie kam aplenkuši vilku. Dēls dzenās vilkam pakaļ, bet vilks ielien kādā alā un nozūd. Bet dēlam dūšas diezgan, viņš lien alā pakaļ un atron vilka vietā Meža brīnumu. Meža brīnums izved dēlu no alas un saka tā: "Dēliņ, to vilku nešauji, es tev labāk parādīšu citu medījumu."

   Kamēr šie tur tā čalo, tēvs arī pienācis. Meža brīnums saka ir tēvam, lai to vilku vairāk nemeklējot;bet tēvs aizkrāpj Meža brīnumu uz savām mājam, ieviļ pagrabā un aizbultē durvis. Bet, kamēr vecais domā aizskriet ķēniņam pavēstīt, lai nāktu noķerto Meža brīnumu skatīties, tamēr dēls atbultē pagraba durvis un izlaiž Meža brīnumu ārā. Meža brīnums aiz pateicības iedāvina dēlam trīs ābolus: sudraba, zelta un dimanta.

   Atnāk nu tēvs atpakaļ ar ķēniņu, Meža brīnuma nav vairs.

   Otrā dienā dēls svaida savu sudraba ābolu un kaitina ķēniņa Vecāko princesi. Princese, to redzēdama, saka: "Puisīt, ko nu ar tādu patīkamu ābolu malties? Atdod labāk man viņu."

   "Atļauji man pie savām durvīm izgulēties, tad ābols būs."

   Labi - šis atvēl.

   No rīta dēls atkal svaida savu zelta ābolu un kaitina ķēniņa viduvējo princesi. Princese, to redzēdama, saka: "Puisīt, kā nu ar tādu patīkamu ābolu malties? Atdod labāk man viņu."

   "Atļauji man savā istabā izgulēties, tad ābols būs." Labi - šī atvēl.

   No rīta dēls atkal svaida savu dimanta ābolu un kaitina ķēniņa jaunāko princesi. Princese, to redzēdama, saka: "Puisīt, kā nu ar tādu patīkamu ābolu malties? Atdod labāk man viņu."

   "Atļauji man savā gultā dienasvidū izgulēties, tad ābols būs."

   Labi - šī atvēl.

Bet nu gadījās, ka ķēniņam uzbruka nikni ienaidnieki. Pirmā dienā sakauj, bet trešā dienā ķēniņš nespēj nemaz vairs turēties. To redzēdams, dēls saka: "Tā tas nevar iet - jāiet palīgā "

Viņš aizskrien uz alu pie Meža brīnuma un izsaka, kā tās lietas stāv. Meža brīnums, to dzirdēdams, saka: "Kad tu to vēlies, tad palīdzēšu, citādi gan ne!"

   Viņš tūlīt pasauc vilku, noņem tam bruņas, atjož zobinu un apbruņo dēlu. Bet dēls nespēj ne vilka bruņu nest, ne vilka zobina celt. Nekas, Meža brīnums pasniedz kausu garda dzēriena, liek dēlam to izdzert un tūdaļ spēka vaj cik.

   Uz kara lauka tagad gāja smagi: kur dēls lika, tur šķīda, kur parādījās, tur ienaidnieki bēga.
   Ķēniņš nu gribētu savu glābēju redzēt, bet šis, ienaidniekus mežā sadzinis, mežā nozūd.
Otrā dienā ienaidnieki, jaunus spēkus sadabūjuši, atkal uzbrūk ķēniņam. Tagad Meža brīnums pasauc lāci, noņem tam bruņas, atjož zobinu un apbruņo dēlu. Bet dēls nespēj ne lāča bruņas nest, ne lāča zobina celt. Meža brīnums pasniedz divus kausus garda dzēriena, liek dēlam tos izdzert un tā tūlīt spēka vaj cik.
   Uz kara lauka šodien gāja smagi: kur dēls lika, tur šķīda, kur parādījās, tur ienaidnieki bēga. Ķēniņš nu gribētu savu glābēju redzēt, bet šis, ienaidniekus mežā sadzinis, mežā nozūd.
   Trešā dienā ienaidnieki, jaunus spēkus sadabūjuši, atkal uzbrūk ķēniņam.

   Tagad Meža brīnums pasauc lauvu, noņem tam bruņas, atjož zobinu un apbruņo dēlu. Bet dēls nespēj ne lauvas bruņu nest, ne lauvas zobina celt. Meža brīnums pasniedz trijus kausus garda dzēriena, liek dēlam tos izdzert un tā tūlīt spēka, ka pašam lauvam.
Uz kara lauka šodien gāja briesmīgi: dēls viens pats apkāva visus ienaidniekus, tik trīs visstiprākie palika un ievainoja dūšīgo dēlu kājā. To redzēdams, ķēniņš aši, aši sasien ar savu kakla drāniņu dēlam brūci un nu šis gāžas ar tādu sparu virsū, ka viens divi visi trīs guļ, kā bluķi. Ķēniņš nu gribētu savu glābēju redzēt, bet šis ieskrien mežā un nozūd kā tauriņš.

   Dēls nu atdod Meža brīnumam bruņas, zobinu un pāriet pie tēva. Ak tu manu dieniņu, tik tēvs dusmīgs. Nemaz neprasīdams, stiba rokā un tik gāž: "Še tev klaidoni! Trīs dienas apkārt klejot, ne tu zini, kur gājis, kur palicis! Še tev!" Par laimi, ka ķēniņš, dārzā pastaigādamies, šo troksni izdzirdēja, citādi būtu vēl lielāks pēriens bijis. Ķēniņš atnāk uz saimnieka mājām un prasa, kas tas par troksni esot?

   "Jā, tēvs mani nepatiesi kūla, lielu cilvēku."

   "Nāc tuvāk, izstāsti, kāpēc viņš tevi kūla."

   Dēls iet, bet iedams klibo.

   "Kāpēc tu klibo?" ķēniņš prasa.

   "Laikam tēvs būs kāju sasitis, ķēniņ" dēls atbild.

   "Rādi šurp kāju!"

   Šis negrib, negrib rādīt, bet, kad pats ķēniņš pavēl, tad jārāda.

   Noaun nu kāju, ierauga kakla drāniņu, vaj akls: ķēniņš dēlam gar kaklu.
"Tad tu esi tas, kas mani izglāba! Nāc šurp, dūšīgo glābēj, no šī brīža tu esi mans znots!"
Tēvs, to visu redzēdams, atplēš muti un nevar ne gudrs tikt. Bet dēls atgriežas un saka: "Tēt, beidzamo reizi tu gan mani, lielu cilvēku, par velti izkūli, bet par to nekas, varbūt, ka mazuma dienās šo pērienu biju tev parādā palicis. Lai nu kā, nāc labāk man līdz uz pili."

   Pilī ķēniņš pasauc savas trīs princeses un tad saka tā: "Klausāties, bērni, šis jauneklis mani izglāba no ienaidniekiem. Es viņu pieņēmu par savu znotu, kurai no jums nu tiktu pie viņa iet?"

   Vecākā princese saka: "Tēt, viņš man pieder, viņš gulēja pie manām durvīm un man iedeva sudraba ābolu."

   Viduvējā princese saka: "Nē, tēt, viņš man pieder, viņš gulēja istabā un iedeva man zelta ābolu."

   Bet jaunākā princese saka: "Nē, tēt, viņš man pieder! Viņš gulēja manā gultā un iedeva man dimanta ābolu."

   "Labi, tad tev, jaunākajai, viņš pieder!"

   Dēls nu apprec jaunāko princesi un paliek vecā ķēniņa vietā par ķēniņu.