Vecu vecos laikos Džūkstes apgabalā bijis tāds milzis, kāds reti redzēts.

   Reiz plosījies karš. Milzim nu bijis uzdots, ienaidniekus atsargāt no jūras puses. Viņš to apņēmies. Bet kādu dienu milzim, gar Ķemeru jūrmalu vienam pašam staigājot - uznācis salds miegs. Tas nolicies uz kreiso ausi, pārstiepis milža kājas pār jūras kāpām lielu gabalu un aizmidzis.

   Bet, kamēr tik saldi gulējis, ienaidnieki izkāpuši malā un uzbrukuši ļaudīm, kas tik reti palikuši jūrmalā, lai savas laivas apsargātu. Te uz reizi viens no šiem paceļ acis un ierauga milža kājas. Visi brīnās un nevar izprast, kas tie par tādiem baļķiem. Viens beidzot piegājis klāt un raudzījis robīt ar cirvi. Milzis, mazuliet pamodies un domājis: "Kas tad tā par mušu, kas man tik sīvi spēj kost?"

   Viņš izstiepis roku, lai mušu nospiestu, bet mušas vietā saķēris ienaidnieku. Tagad milzis nojēdzis, ka nav vairs labi. Nu lēcis augšā, nospiedis visus tos un steidzies citiem pakaļ. Bet ļaudis, savās briesmās, savās bailēs, bij apsūdzējuši pa to laiku milzi Augstajam Tēvam. Augstais Tēvs tik dikti sadusmojies par milzi, ka laidis pērkoņus un zibiņus palaidniekam virsū. Bet milzis izrāvis lielu lielo ozolu, lai turētos negaisam pretim. Šis ozols bijis tamdēļ tik liels, ka viena sakne sniegusēs līdz pašai Lielupei un no turienes iesūkusi savu mitrumu. Tai vietā, kur milža ozola sakne izrauta, zeme iegrimuse, caur ko izcēlusēs Džūkstes upīte.

   Augstais Tēvs, milzi ar tādu ozolu rokā redzēdams, nu vēl vairāk sadusmojies. Viņš spēris un iespēris milzi ar visu ozolu zemē. Tai vietā, kur milzis ar ozolu iesperts, izcēlies Lielmeža tīrelis (netālu no Džūkstes robežām).