"Vaj gribēs mani palīgā?"viņš domā. Bet nekā, zvejnieks atnāk un pasaka, ka cita nelaime notikusi: esot tīklam viens svars atkritis, vaj nevarot kaut ko smagu iedot, būšot par tādu labumu vienu zivi atmest.

   "Kāpēc ne! te man tāds svina gabals, piesieni to pašu."

   Labi. Vakarā zvejnieks atnes saimniekam brangu zivi. Viņš paņem zivi, ienes saimniecei un saka: "Sieviņ, re, kur varenas vakariņas, vāri tik nu!"Sieva paņem zivi, uzšķērž, bet tavus brīnumus - zivs ierijuse savādu akmentiņu. Sieva rāda vīram. Vīrs paņem, izskatās, iebāž kabatā un tad saka: "Kas viss jūrā nav! Ir gan savāds akmentiņš - jāpaglabā."Novakarē saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist un nevar vakariņas, zivi, sagaidīt. Beidzot saimniece paver durvis, sacīdama: "Vīriņ, aizdedzini skalu, tūlīt nesīšu vakariņas iekšā."

   Saimnieks knaši uzlec augšā un sniedzas aizkrāsnī pēc skaliem. Te plaukt! akmentiņš izkrīt no kabatas un acumirklī visa aizkrāsne, visa istaba gaiša no akmentiņa spožuma. Saimnieks tīri sabīstas, viņš sauc sievu iekšā brīnumus rādīt. Sieva ienāk, sasit rokas no prieka, sacīdama: "Vīriņ, nu vairs skali tev nav jāplēš. Tu redzi, ka ar akmentiņa gaišumu vien visa istaba tik spoža, kā dienu."

   Un tā arī bija: no tā laika ar akmentiņa gaišumu vien pietika. No rīta, saulītei lecot, akmentiņš aptumsa, vakarā, saulītei norietot, akmentiņš spīdēja.

   Bet nu gadījās, ka pēc kādām nedēļām tēvam, mātei mājā neesot, bērni bij paņēmuši akmentiņu un, pagalmā tekādami, svaidījušies. Un tas jau nu mūžam, kur bērni savā vaļā kopā, tur ātrāki nerimst, kamēr kāda klizma notiek. Tā arī te. Tikmēr svieda gaisā, tikmēr vecajā liepā, kamēr akmentiņš nenonāca vairs zemē: bij iekritis liepas dobumā. Pārnāk tēvs, pārnāk māte, ko nu? Nekā darīt, jācērt vecā liepa nost. Otrā rītā, itin agri, saimnieks patrin cirvi un gāž veco māju košumu nost. Liepa nogāžas žvāks! bet dobumā noiet džinks, džinks, džinks! Tavu brīnumu, vaj vēl nauda būs! Sāk rantēt pušu - jā, itin pareizi - viss dobums pilns zelta naudas un pašā dobuma augšgalā vēl saimnieka cepure ar astoņiem dukātiem un spožo akmentiņu. Ak, tavas laimes! Saimnieks grābj vienu pūru, grābj otru pūru un prieka pārņemts vairāk nekā nedaudzina, kā: "To man vecais vīriņš darījis, to vīriņš darījis!"