Reiz kāds saimnieks iet caur lielu mežu un ierauga zalti iesprūdušu akmeņu starpā. Zaltis žēli lūdzās saimnieku, lai jel viņu atpestot, ko šis arī izdara. Bet par pateicību atpestītais zaltis rauga saimniekam rokā iekost. Tas atrauj savu roku nost un jautā dusmīgā balsī: "Vai tādēļ tevi izpestīju, lai man rokā iekod?"

   "Kā tad lai tevim pateicos, jo labdarītājam iekost ir jau pasaules alga."

   Saimnieks tādai runai netic, bet zaltis apņemas liecinieku dabūt, kas to pašu teiks. Viņš aizved neticīgo pie suņa un jautā sunītim: "Saki, plušķi, kāda ir pasaules alga?"

   "Ja man pasaules alga jāpierāda, tad stāstīšu pats savu dzīves gājumu."Sunītis plušķītis nu iesāk tā: "Piedzimu klēts priekšā kā visi kucēni un lēkāju siltajā saulītē tāpat kā mani citi brālīši. Bet vēl nemācēju ne riet, kad jau kaimiņa saimnieks mani atšķīra no mātes un pārnesa saviem bērniem par paiju. Nevaru teikt, ka man ar bērniem nelabi gāja - dabūju piena lakt, cik gribējās. Vēlāk bērni mani apnika un nu saimnieks man pavēlēja klētis sargāt, govis ganīt, zagļus riet. Divreiz esmu aizdzinis veselu zagļu pulku no viņa klētīm, vienreiz viņa dēlu no upes izvilcis, desmit gadu govis saganījis un piecas reizes vilku no avīm atgaiņājis. Par pateicību saimnieks mani vakar aizdzen uz mežu, jo vecuma dēļ nespējot vairs viņam kalpot. Tomēr es tādēļ nekurnu, jo tā jau ir pasaules alga."

   "Vai nu dzirdēji?"zaltis iesaucās un atkal taisās saimniekam rokā kost. Bet šis atrauj roku un saka: "Gribu vēl vienu liecinieku dzirdēt."

   Nu zaltis to aizved pie zirga un jautā: "Saki, bērīti, mums abiem, kāda ir pasaules alga?"

   "Ja man pasaules alga jāpierāda, tad stāstīšu pats savu dzīves gājumu."

   Zirdziņš, bērītis, nu iesāk tā: "Augu pie mātes līdz trešajam gadam, bet ceturtajā biju pieaudzis tik daiļš, slaiks un glums zirgs, ka ceļmalā ļaudis apstājās, kad priekš karītes aizjūgts rikšoju. Tā tas gāja līdz septītajam gadam. Te kādā rudenī, savu kungu no slepkavas rokām glābdams, tā pārskrējos, ka palika divas kājas stīvas, klibas. Kungs nu mani, klibiķi, nodeva zemnieku zirgu barā, kur ar visām klibajām kājām desmit gadu sakalpoju: vilku vezumus, kūlu labību, vazāju ecēšas, aru laukus. Un nu, kad vecumā nekā vairs nespēju, mani ņem čigānam pārdot par smiekla naudu. Tomēr es tādēļ nekurnu, jo tā jau pasaules alga."

   "Vai nu dzirdi?"zaltis atkal jautā un taisās saimniekam rokā kost.

   Bet šis atrauj roku un saka: "Gribu vēl vienu liecinieku dzirdēt."

   Tagad zaltis to aizved pie lapsas un izstāsta strīdiņu, bet lapsa saka, ka vajagot līdz tai vietai aiziet, kur strīdiņš sācies, lai taisni spriestu. Iedams saimnieks klusu piebiksta lapsai, lai izspriežot viņam taisnību, bet lapsa tikpat klusu atkal atčukst: "Vai būs man par to pīlīte, zostiņa, vistiņa, tītariņš?""Būs, uz galvošanu būs!"Tā runādami, tie sasniedza to vietu, kur zaltis iesprūdis.

   "Te ir tā vieta, spriedi nu, kāda ir pasaules alga!"zaltis uzaicina lapsu. Bet lapsa, viltniece, atsaka, ka nemākot ātrāki taisnību izspriest, kamēr šis neparādot, kā īsti bijis iesprūdis. Zaltis ielien akmeņu starpā un iesprūst no jauna.

   Lapsa, to redzēdama, piemin akmeni un pārspiež zaltim galvu, teikdama: "Tāda ir pasaules alga!"

   Saimnieks nu ved lapsu uz mājām, lai aizmaksātu par taisno spriedumu. Lapsa paliek pagalmā laizoties un saimnieks ieiet pie saimnieces pēc pīlēm, zosīm. Bet saimniece, to dabūjusi zināt, paliek pikta un uzsauc saimniekam: "Vai tev kādas pīles, zosis, vistas, tītari pieder? Raugi tik viņas aiztikt, tad redzēsim. Viesul, Piktul, cui! pi! trieciet to viltnieci, lapsu, no pagalma mežā.”

   Lapsa, nabadzīte, muka, muka, bet mazuliet tēva dotās bikšeles suņi tomēr ieskrambāja. Tāda ir pasaules alga!