Reiz dzīvojis mācītājs ar muižkungu. Viņi abi bijuši brāļi. Mācītājs bijis ļoti dievbijīgs, bet ar savu brāli muižkungu nepavisam nevarējis satikt.

Muižkungs ļoti gribējis, lai viņam stāsta pasakas. Viņš vienmēr turējis tikai tādus sulaiņus, kas mācējuši stāstīt pasakas. Kad viens sulainis vairs pasaku nezinājis, viņš ņēmis jaunu. Kādreiz viņš aizdzinis prom veco sulaini un gribējis pieņemt jaunu, tādu, kas zin daudz pasaku teikt un būt arī par nakts saucēju. Nu pieteikušies kādi trīs. Muižkungs pieņēmis arī. Tas viens sevišķi daudz zinājis stāstīt. Viņš stāstījis, stāstījis, kad muižkungs iemieg, viņš iziet ārā, apskata muižu, ienāk, kad kungs uzmodies, stāsta atkal!

Pasakas stāstīdams, viņš ierauga muižkunga pagultē naudas lādi. Otrā dienā viņš stāsta muižkungam par zagļiem un tieši prasa: „Ko jūs darītu, ja kāds jums naudas lādi nozagtu?”

„Es viņam dotu vēl otru tādu klāt!” – tā muižkungs.
Visu to sulainis pastāsta saviem draugiem.

Otrā dienā, stāstīdams pasakas, viņš ar kāju izvelk naudas lādi no pagultes un pastumj sev zem krēsla. Tikko muižkungs iemieg, viņš pamāj saviem draugiem – tie klāt, un aiznes lādi prom. Aizbēg arī pats stāstītājs.

Pēc kāds laika viņš lasa avīzē: lai atnākot pie kunga tas, kas to naudas lādi nozadzis. Viņš dabūšot vēl otru tādu klāt. Nu šis aiziet arī. Muižkungs tam dod vēl otru klāt, bet prasa, lai tas mācītājam arī kaut ko padarot, lai to labi piemuļķojot.

Sulainis apņemas arī. Aiziet uz upmalu, sazvejo vēžus, nopērk sveces, tā ka katram vēzim iznāk divas sveces uz muguras, tad aiziet pie ērģelnieka un dabūn baznīcas atslēgas. Viņš nopērk sev baltu ķiteli un piešuj sev spārnus. Tad viņš liek katram vēzim šķērēs sveci un aizdedzina to, un ap divpadsmitiem naktī aizdedzina arī baznīcā lukturus. Ērģelnieks, to pamanījis, pārbīstas, un skrien pie mācītāja saukdams, ka baznīcā spokojoties. Mācītājs paņem Bībeli un dodas uz baznīcu. Eņģelis nāk šim pretim un saka: „Tu, dvēseļu gans! Pienācis laiks, kad tev jāiet uz debesīm. Savāc tikai visas savas mantas!

Mācītājs pāriet mājās, sakrauj visu savu mantu ratos un brauc uz baznīcu. Pa to laiku, kamēr mācītājs prom, sulaiņa draugi uztaisa ādas maisu un velk to ar garu virvi baznīcas torņa lūkā. Mācītājs atbrauc. Nu palīdz viņam uzkāpt baznīcas tornī un saka, lai lien maisā iekšā. Šis nu gan sākumā negrib, bet beigās lien arī. Nu nolaiž maisu zemē, piesien pie ratiem un velk pa zemi, bet naudas kasti ieliek ratos un brauc prom. Brauc, brauc, līdz nonāk pie ezera. Ceļš gar ezeru iet līču – loču. Norunā pār vienu līci pārstiept tauvu un pārvilkt maisu pār ūdeni. Mācītājs prasa: „Kur mēs esam?”

„Tai šķīstīšanās vietā!”

Tā šie brauc un brauc, līdz iebrauc muižā. Nu iznes to maisu cūku kūtij cauri. Cūkas iet: „Ruk, ruk!”, nu šis atkal prasa: „Kas te par vietu?”

Tad viņi aiziet uz zosu kūti. Šis atkal prasa: „Kas tā par vietu?”

Bet muižā tāda liela velve. Tur uzrauj ar tauvām mācītāju augšā un atstāj, bet paši aizbrauc prom ar visu naudu. No rīta muižkungs prasa: „Vai, brāl, kur tad tu tiki man priekšā debesīs?”

Nu izlaiž mācītāju no maisa, viņš redz, ka ir galīgi piemuļķots, naudas ar’ tam vairāk nav. Un, ja viņš nav salasījis citu, tad lasa to vēl šo baltu dienu.