Kādam zvejniekam apmirst visi dēli, tik jaunākais paliek. Tēvs jaunāko dēlu iesauca par Pastari.

   Reiz zvejnieks, ar savu Pastari jūrmalā zvejodams, ierauga lielu, savadu kuģi. Kuģis pienāk pie malas un apstājās. Neviena cilvēka neredz. Te uz reizi iznāk no kuģa apakšas liels vīrs - tas bijis pats velns - un uzsauc zvejniekam: "Ved šurp man savu dēlu - Pastari!"

   Zvejnieks atbild: "Ne es dēlu vedīšu, ne došu!"

   To dzirdēdams lielais vīrs ielec jūrā, izbrien malā, paķer Pastari, aiznes to uz kuģi un aizbrauc, kā viesulis. Pret vakaru kuģis apstājās jūras vidū pie kādas skaistas pils. Lielais vīrs ieved Pastari pilī un ierāda tam īpašu istabu, pieteikdams: "Ja nakti kaut ko dzirdi, tad nededzini uguni un neskaties!"

   Pastaris nu paliek viens pats istabā. Viņš noskumis doma: "Kas nu ar mani notiks, kas nenotiks - redzēs gan!"

   Vakarā tas liekās gulēt, bet neaizmieg. Līdz ko labi tumšs, tā sāk viens čabināties. Pastaris doma: "Čabinies, cik tu gribi, ne man uguns ir brīv dedzināt, ne arī ir, ko aizdedzināt!" Tā paliek. Otrā naktī tāpat. Trešajā naktī Pastaris nodoma pie sevis: "Tavu brīnumu ! kas te varētu vienā gabalā čabināties? Pag, pag, rītā runāšu lielajam vīram, lai aizved mani uz vienu dienu pie tēva pasērsties. Ja viņš to darīs, tad parunāšu tēvam šķiltavas un degli. Tā būs pareizi: gan tad tevi, putniņu, ieraudzīšu."
No rīta Pastaris runa lielajam vīram, vaj nevarot viņu aizvest uz vienu dienu pie tēva pasērsties.
   "Kālab ne!" lielais vīrs atbild. "Bet atpakaļ braucot tev nav brīv it neka no tēva mājam līdz ņemt. Tad vēl: es palikšu uz kuģa tevi gaidīt, ja pret vakaru pirmo reizi kliegšu, tad atstāj tēva mājas un nāc, ja otrreiz kliegšu, tad esi jau pusceļā, ja trešoreiz kliegšu, tad jābūt uz kuģa."

   Labi. Pastaris otrā rītā pārbrauc pie tēva un izstāsta visu ko piedzīvojis, pēc ka nācis. Tēvs nevar izdomāt, ka lai šķiltavas, degli klusu aizved, bet Pastaris atsaka: "Iešūsim uguns lietas aiz svārku oderes, tad aizvedīšu kā nabagus!"

   Labi - tā izdara. Pret vakaru tēva mājas nodreb un notrīc: lielais vīrs kliedzis pirmo reizi. Pastaris steidzas projām. Līdz ko labi pusceļā, te zeme nodimd - lielais vīrs kliedzis otru reizi. Līdz ko labi jūrmalā, te jūra nožvākst: lielais vīrs kliedzis trešo reizi. Nu uziet uz kuģi. Lielais vīrs prasa: "Vaj paņēmi ko līdz?"

   "Pats labi redzi, ka nav neka!" Pastaris atbild.

   "Nu, tad brauksim!"

   Kuģis aiziet ka viesulis, viens divi pie pils klāt.

   Vakarā Pastaris aiziet gulēt, bet neaizmieg. Līdz ko labi tumšs, tā sāk viens čabināties. Pastaris tūlīt uzšķiļ uguni un ierauga daiļu meiču. Bet šī no uguns sabīstas un aizbēg.
No rīta lielais vīrs pie Pastara iekšā.

   "Ak tā, tēviņ, tu man ugunī šķilsi! Nāci līdz!"

   Pastaris iet. Bet laukā lielais vīrs sagrābj Pastari un aiznes to pār jūru uz augstu, augstu kalnu, pašā virsotnē. Tur tas atstāj Pastari un pats pazūd.

   Pastaris izstāvas galotnē vienu dienu, otru, cik ilgi stāvēs? Raudzīs līst zemē. Nu lien, nu rāpjas, nu mocās un cīnās, kamēr tad lielām mokām trešajā dienā norāpjas ar saskrambātām rokam, asiņainiem ceļiem, sadriskātām drēbēm. "Labi, ka tik tāļu!" Pastaris iesaucās un iet taisni projām. Gar mežmalu iedams, tas ierauga nogāztu zirgu, iedurtu zobinu un četrus ēdējus izsalkušām mutēm. Pastaris grib garām iet, bet tie viņu nelaiž, sacīdami: "Puisīt, neej secen! Mēs četri virsnieki nogāzām šo zirgu, tev zirgs mūsu starpā jāizdala! Viens no mums ir zvēru virsnieks, otrs putnu virsnieks, trešais zivju virsnieks, ceturtais skudru virsnieks. Ja taisni mācēsi dalīt, tad tev labi samaksāsim."

   Labi - Pastaris ņemās dalīt. Zvēru virsniekam iedod abus činkšļus, putnu virsniekam abus plečus, zivju virsniekam viduci, skudru virsniekam galvu. Pastaris nu iedur zobinu kur atradis un grib tūlīt aiziet, bet virsnieki to nelaiž, sacīdami: "Tu mācēji labi dalīt, par to tev labi samaksāsim. Še tev no zvēru virsnieka viens sariņš. Ja tev kāda nelaime uzbruktu, tad pavirpini sariņu un piemini zvēru virsnieku - tūdaļ tavs spēks būs deviņreiz lielāks par paša zvēru virsnieka spēku. Tad še tev no putnu virsnieka viena spalviņa. Ja tev reiz kāda nelaime uzbruktu, tad pavirpini spalviņu un piemini putnu virsnieku - tūdaļ varēsi deviņreiz ātrāki skriet un laisties neka pats putnu virsnieks. Tad še tev no zivju virsnieka viens zvīnītis. Ja tev reiz kāda nelaime uzbruktu, tad pavirpini zvīnīti un piemini zivju virsnieku - tūdaļ varēsi deviņreiz vieglāki un ātrāki peldēt neka pats zivju virsnieks. Tad še tev no skudru virsnieka viena kājiņa. Ja tev kādreiz nelaime uzbruktu, tad pavirpini kājiņu un piemini skudru virsnieku - tūdaļ varēsi deviņreiz dziļāki zemē līst, nekā pats skudru virsnieks.

   " Labi - Pastaris pateicās par dāvanām un aiziet.

   Pret vakaru zeme sāk dimdēt, jūra putot un, re, lielais vīrs Pastarim klāt, noprasīdams:

   "Kas tev atvēlēja no kalna zemē līst?"

   "Pastaris atvēlēja!"

   "Ak tā!" lielais vīrs iesaucās, "nu, ja Pastaris atvēlējis, tad Pastarim jāizput!" Un nu lielais vīrs gāžas Pastarim virsu, bet Pastaris mudīgi, mudīgi pavirpina zvēru virsnieka sariņu, piemin viņu un tad sakampj lielo vīru tik sparīgi, ka visa zeme nodimd. Acumirklī lielais guļ ka bluķis. Nu cīnās, nu raustās, bet lielais nekur pabūt. Beidzot Pastaris saka: "Ja neteiksi, kur tava dzīvība atronās, tad piesiešu tevi tik stiprām saitēm pie šīs klints, ka ne mūžam vaļā netiksi - tev būs jānomirst badā ka sunim. Kraukļi tevi apēdīs!"

   Lielais vīrs lūdzās, lai tā nedarot, tas viņam par lielu kaunu, viņš būšot teikt.

   "Nu, labi, - tad saki - tiksi vaļā." Pastaris saka.

   "Redzi, Pastar, viņpus jūras ir tā pils, kur tevi pirmo reizi aizvedu Pils pagalmā ir stabs. Ja pie staba piesistu ar mazo pirkstiņu, tad nokristu zobins. Ja ar zobinu noietu uz tuvējo mežu, tad gadītos liela čūska mežā. Ja kāds spētu čūskai ar zobinu galvu nocirst, tad izskrietu no galvas zaķis. Ja zaķi noķertu, nokautu, tad izskrietu no zaķa balodis. Ja balodi noķertu, nokautu, tad izkristu no baloža pauts. Pautā guļ mana dzīvība. Bet tu to, Pastarīti, nevari ar visu savu milža spēku izdarīt, jo pauts krizdams iekritīs deviņas asis dziļi zemē."

   "Labi, tagad tieci vaļā!" Pastaris iesaucās. To teicis, viņš palaiž lielo vīru, aiziet jūrmalā, pavirpina zivju virsnieka zvīnīti, piemin viņu un tad pārpeld viens divi pār jūru līdz pilei. Ieiet pagalmā - jā, ir gan stabs. Pasit ar mazo pirkstiņu - zobins zvaukt! zemē. Nu saķer zobinu un steidzās uz mežu pēc čūskas. Čūska izlien šņākdama pretim, bet, ka Pastaris dod ar zobinu, tā galva ripodama aizripo. Tomēr tai pašā acumirklī zaķis arī ārā un lobj ko māk no meža ārā. Pastaris knaši pavirpina putnu virsnieka spalviņu, piemin viņu un noķer zaķi. Zaķis turas pretim, bet šņaķt! zobins noņem tam galvu. Līdz ko galva nokrīt, te balodis ārā un mākoņos augšā, bet Pastaris atkal pavirpina putnu virsnieka spalviņu, piemin viņu un noķer balodi, lai ir to nokautu. Līdz ko balodis pagalam, te pauts bļaukt! deviņas asis dziļi zemē iekšā. Tagad Pastaris pavirpina skudru virsnieka kājiņu, piemin viņu un ielien, kā skudra pantam pakaļ. Maz acumirkļos pauts no zemes apakšas ārā. Tagad Pastaris steidzas ar pautu uz pili. Aiziet tur - lielais vīrs jau priekšā.

   "Tu kāroji pēc manas dzīvības, lielo vīr, bet nu tava dzīvība manās rokās!" Pastaris iesaucās. To teicis tas drāž pautu lielajam vīram ar tādu sparu pierē, ka viss pauts sašķīst un lielais vīrs, augšpēdu atkrizdams, izpūš dzīvību.

   Pastaris nu bij brīvs, no sava kaklakunga tas bij atpestījies. Bet tagad tam stāv prātā tā daiļā meiča, ko toreiz uguni šķiļot, paredzēja. Viņš domā: "Kur citur tā būs, kā pilī? Jāiet raudzīt."

   Ieiet pilī: kā tad - meita sēž itin bēdīga.

   "Ko nu gaudi!" Pastaris tai uzsauc," priecājies labāk, jo lielais vīrs pagalam - es viņu uzvarēju."
   "Ko? Vaj patiesi?" meita brīnījās. "Kā, puisīt, par manu izpestīšanu tev lai atmaksāju?"

   "Palieci man par līgaviņu, tad būs atmaksāts." Pastaris atbild.

   "Labi - lai notiek tā.

   Un nu Pastaris pārveda savu līgaviņu tēva mājās un nosvinēja brašas kāzas.