Kādam kungam bijis brīnum čakls puisis: pa dienu strādājis, pa nakti gājis zvejot, jo kungs bijis ļoti kārs uz zivīm. Tādam labam puisim kungs apsolījis arī labu sievu.

   Kādu dienu tas prasa: "Saki man taisnību, vaj gribi precēties?"

   "Gribu gan, bet pie manis neviena nenāk. Biju nodomājis tur kaimiņa saimnieka meitu, bet tēvs ne dzirdēt."

   Kungs nu atsauc saimnieku uz muižu un noprasa itin īsi: "Vaj dosi savu meitu manam puisim jeb ne?"

   "Kad jau, cienīgs lielskungs, pavēli, tad jādod."

   "Nu tad labi, -nākošu svētdienu kāzas."

   Otrā gadā tai pašā dienā jaunais vīrs atkal iet zvejot, bet izvelk tik divas zivis: vienu priekš sievas, otru priekš sevis. Sieva viņam prasa, ka tik vien esot laimējies, bet viņš atteic: "Nekas, sieviņ - katru dienu māte raušus necepj, iešu rītu, gan tad laimēsies citādi."
Aiziet otrā dienā: izvelk trīs zivis. Bet, kā šis pēc trešās zivs sniedzās, tad gaisā sveša balss sauc: "Trešo zivi dodi tam, ko neesi mājā pametis!" Acumirklī viņš nesaprot, bet pāriet mājā, nu nāk pie jēgas - mājā jauns dēls piedzimis.

   Pēc gadiem, kad dēls jau izaudzis, toreizējais zvejnieks atkal zvejo turpat un izvelk trīs zivis. Kā nu domā pēc trešās zivs sniegties, tā tāda pate sveša balss sauc: "Rītu ap šo laiku vajaga tavam dēlam te šinī vietā būt!"

   Labi - dēls aiziet. Līdz ko labi aiziet, te atbrauc pa gaisu pelēkā vārna spožā karitē, ieceļ dēlu iekšā un aizved dēlu pa gaisu vien lepnā, lepnā pilī. Pils priekšā vārna saka: "Te tev trīs naktis grūti klāsies, bet pacieties tik, nesaki ne pušplēsta vārdiņa - tad ies labi!"

   Tā arī bija - naktī ienāk velns trijām galvām un moca šo tīri nost. Bet viņš ciešās, zobus sakodis, un nesaka ne vārdiņa. No rīta vārnai jau galva balta. Otrā naktī ienāk velns sešām galvām un moca to vēļ diktāki. Bet viņš ciešās, zobus sakodis, un nesaka ne vārdiņa. No rīta vārnai jau mugura balta. Trešā naktī ienāk velns deviņām galvām un moca tik briesmīgi, ka tīri dzīvība sprāgst pa muti ārā. Viņš, nevarēdams vairs izturēt, iesaucās: "Vai Dieviņ, kur grūti!" To vārdu dzirdot, visi mocītāji pazūd kā spaļi. Vārna ieskrien iekšā, viscaur atkal pelēkā, kā bijuse, un saka: "Vaj tu nevarēji vēl to mazo brītiņu izturēt - viss būtu labi bijis. Tagad kāpi man mugurā, es tevi aiznesīšu uz kādu pilsētu, tur tu salīgsi pie kāda kunga par puisi. Tik sargies, dzīvo godīgi, jo tie tevi slepeni kārdinās uz visādiem nedarbiem. Viņi itin labi zinās, ka tagad pilsētā mīti."

   Kādu laiku dēls dzīvo itin godīgi pie kunga. Te uz reizi tas nevar nociesties - jānozog kungam zelta gredzens. Kungs liek bezgodi pie kārtavām vest. Noved pie kārtavām. Te vārna klāt un sauc: "Kad jūs to cilvēku pakārsiet, tad dzīvas ugunis jūs saēdis!"

   Visi, to dzirdēdami, sabīstas un skatās, kur tad tāda balss atskanējuse. Bet, kamēr šie domā skatīties, te vārna klāt, paņem noziedznieku uz muguru un aiznes to uz svešu, svešu jūras salu. Tur nav vairāk nekā, ko ēst, kā zaļas sēnes, zaļas ogas un nav neviena cilvēka, ko parunāt. Nabadziņš grauž tās pašas zaļas sēnes un sērojās pēc tēva un pēc mīļām mājam.       Tomēr kā tikt?

   Te kādu dienu, jaukā laikā, kur jūra tik rāma kā spieģelis, viņš notāļu izdzird runājam un strīdamies. Vientuļnieks paceļ acis un noblenž tāļu, tāļu uz jūru laiviņu tuvojamies. Laiviņa nāk arvienu tuvāk, arvienu tuvāk, kamēr jau tik tuvu, ka var sadzirdēt, ko tur laba runā. Ko nu runā - strīdās uz postu. Beidzot laiviņa pienāk pie salas krasta un pietura. Trokšņotāji nu izkāpj ārā un, ieraudzīdami šo tur, paliek itin priecīgi, sacīdami: "Ta ta brangi, ka tevi satikām! Še tev vienas kurpes, ar kurām vari aiztikt par ūdeņu ūdeņiem, viens kažoks, kuru apvilcis, vari pārredzēt visu plašo pasauli, viena niedrīte, ar kuru vari tūkstoš velnus apsist. Šo treju lietu dēļ mēs jau blandamies pār jūru septiņus gadus laiviņā. Tagad diezgan esam izplūkušies - ņemi tu tās, lai dabujam reiz mieru."

   Viņš apvelk kažoku un tūlīt redz to pili, kur mocīts. Ko nu gaidīt - grūž, kurpēs iekāpis, taisni projām un apsit ar niedrīti visus trejgalvjus, sešgalvjus un deviņgalvjus. No rīta pelēkā vārna pārvērtusēs par daiļu meiču. Viņa apķerās savam glābējam gar kaklu un saka tā: "Paldies, ka mani izglābi! Es esmu ķēniņa meita, un citu rīt, saulītei lecot, šī velnu pils nogrims. Bet tai vietā izcelsies liels pilsēts ar divreiz tik skaistu pili. Tā mana tēva pils. Steigsimies tagad ārā uz viņu pakalniņu un noskatīsimies, kas te notiks."

   Jā, no rīta, saulītei lecot, velnu pils verdēdama noiet lejup un tai vietā izceļas varens pilsēts ar tūkstošiem ļaužu.

   Dēls nu apprec ķēniņa meitu un paliek pilsētā par ķēniņu.