Vilks nu atnes rokas meitu atpakaļ un prasa jaunāko meitu. Jā, jā, tie tev dos gan jaunāko: iedod gana meiteni.

   Vilks paņem gana meiteni un saka: "Sēd uz mana pelēkā cundur-pundur kažoka!"

   Vilks aiznes gana meiteni uz mežu ozolā.

   No rīta pelēkais vilks ienes traukā ūdeni, noliek meitai priekšā, lai nomazgātu muti un tad mīļi prasa: "Nu ko tu mājās būtu darījuse? Kas tev te nekaiš!"

   "Kas nu kaiš! Mājās tagad dzītu lopus ganos."

   "Tad tu neesi saimnieka jaunākā meita?"

   "Nē, jaunāko meitu saimnieks negribēja vilka rīklē grūst - iegrūda mani."

   "Kad tu tā runā, tad eij atpakaļ!"

   Vilks nu atnes gana meiteni atpakaļ un tad noprasa itin īsi: "Saimnieks, vai dosi savu jaunāko meitu jeb ne, ja vēl krāpsi, tad tapsi te izputināts!"

   Tagad saimniekam gribot negribot jādod īstā. Vilks paņem jaunāko meitu un saka:

   "Meitiņ, sēd uz mana pelēkā kažociņa - mēs viegli aiziesim!"

   Abi aiziet kā vēji uz mežu un nozūd ozolā.

   No rīta pelēkais vilks ienes traukā ūdeni, noliek meitai priekšā, lai nomazgātu muti un tad mīļi prasa: "Nu, ko tu mājās būtu darījuse? Kas tev te nekaiš!"

   "Vai, kur man te labi! Mājās tagad taisītu māmiņai gultu!"

   "Tad tu esi īstā!"

   To sakot, pelēkais vilks paliek par slaiku ķēniņa dēlu un lielais ozols par skaistu pili. Viņš apprec saimnieka jaunāko meitu un dzīvo laimīgi.