Vienai pamātei bijušas divas īstās meitas un trešā pameita. Īstās meitas bija slinkas un neglītas, bet māte tās ļoti mīlēja un lutināja. Pameita atkal bija skaista un strādīga, kas pamātei ar īstām meitām nemaz nebija pa prātam. Par to nu ar nabaga bārenītei deva darbu dienā un naktī.

Tās zemes ķēniņa dēls taisījās precēties un sarīkoja lielas dzīres, kur saaicināja visas valsts meitas. Kad īstās mei tas taisījās uz dzirēm, tad pameita arī iebilda, vai viņa arī nevarētu iet līdz. Pamāte iebēra stopu zirņu pelnos un uz sauca: «Kad izlasi tos zirņus, tad vari iet.»

Bārenīte nosēdās raudādama pie pelniem un sauca: «Balo dīši, nākat man palīga! Lasāt veselos stopiņā, bojātos guziņā!»

Tūliņ salaidās daudz baložu un īsā brīdī salasīja visus zirņus. Darbu padarījuši, viņi vēl pamācīja bārenīti, lai ejot uz mātes kapu. Bārenīte arī aizgāja uz kapsētu, piespiedās pie egles, kas turpat kapa malā auga, un tūliņ no egles nokrita skais tas sudraba drēbes. Apģērbusies skaistajās drēbēs, viņa arī aizsteidzās uz ķēniņa dzīrēm. Ķēniņa dēls tikai ar viņu gri bēja dancot, bet drīz vien viņa pazuda un aizsteidzās uz mājām.

Nākošā dzīru dienā bārenītei bija jāizlasa stops kaņepju no pelniem. Viss tas tāpat tika izdarīts, un šoreiz viņa dabūja zelta drēbes pie egles. No dzīrēm tā atkal drīz aizbēga un bija kā ūdenī iekritusi.

Trešā dzīru dienā pamāte iebērusi stopu sinepju pelnos: lai iz lasot. Balodīši atkal viņai palīdz, un šoreiz viņa dabūja pie egles dimanta drēbes. Kad nu bārenīte nonāk pilī, tad ķēniņa dēls liek aptraipīt pils slieksni ar piķi, lai skaistā jaunava tiktu bēgdama aizkavēta. Bārenītei nu gan izdodas atkal aiz bēgt, bet piķis tai noraun to vienu dimanta kurpi no kājas.

Ķēniņa dēls saņem to kurpi un brauc pa visu valsti apkārt, mērīdams, kam tā kurpe labi derētu, bet izrādās, ka viņa nav nevienai jaunavai pašā reizē. Tā nu viņš iebrauc arī pie tās mātes ar trim meitām.

Māte, redzēdama, ka viņas meitām kurpe par mazu, apdrāž vecākai meitai kāju. Viņa nu viegli var uzvilkt kurpi, un ķēniņa dēls to ved uz savu pili. Gar kapsētu braucot, balo dīši rūc: «Asins kājā, brauc mājā!»

Ķēniņa dēls arī paskatās un redz, ka ir gan līgavai asi nis. Viņš nu ved vecāko meitu atpakaļ, bet māte tagad apdrāž jaunākai meitai kāju. Nu ved jaunāko meitu projām, bet pie kapsētas baloži atkal sāk rūkt, un ķēniņa dēls redz, ka atkal ir pievilts.

Trešoreiz viņš dabū bārenīti rokā, un tai kurpe ir kā uz lieta uz kājas. Gar kapsētu braucot, baloži rūc: «Līgavu ved, līgavu ved!»

Tā nu bārenīti apprecēja ķēniņa dēls, bet īstās meitas nomocījās ilgu laiku, savas kājas dziedēdamas.