Reiz jūrmalā dzīvojis nabags zvejnieciņš. Viņš tikai pārticis no jūras zivīm - ko vienā dienā izzvejojis, to otrā dienā ēdis. Bet nu reizi atgadījies, ka astoņu dienu laikā ne ķīša nenoķēris. Bads jau rēgojies gar visiem pakšķiem. Devītā dienā negājis labāk. Izsalcis, noskumis tas atgriezis muguru uz kāpu pusi un airējis uz mājām. Bet tai pašā acumirklī zvejnieks pamanījis laivu ar deviņiem vīriem tuvojamies. Piebrauc laiva klāt - nav vis deviņi vīri, bet viens pats vīrs deviņām galvām. "Vaj ķeras ar kas?" deviņgalvis jautā.

   "Ne, neķeras. Tagad jau devīto reizi velti izzvejojos. Esmu izsalcis kā suns, ko lai ēd, kad nevar noķert!"

   "Nevien tas," deviņgalvis atteic, "tu badā nomirsi, jo zivis tev ātrāk neķersies, kamēr man savu dēlu par puisi atdosi. Nedoma tik, ka tavam dēlam pie manis neklāsies labi - viņam būs laba lone, labas dienas. Ja tā esi ar mieru, tad atvedi rītu, šādu laiku, dēlu te šurp. Zivis, to apgalvoju, tūlīt ķersies, kā ļum vien."

   Tēvs paklausa un atved dēlu. Deviņgalvis aizbrauc ar dēlu un tēvs žēli tam noskatās pakaļ. Sirds gan sāp, bet ko darīt - tik nelabi vienādi, kā otrādi.

   Deviņgalvis aizbrauc ar dēlu pār jūru vien līdz vienam kalnam. Kalna malā deviņgalvis izlec no laiviņas un pazūd uz kalna. Dēls gaida gaida savā laiviņā līdz vakaram, bet nevarēdams nekā sagaidīt, tas atstāj laiviņu un kāp kalnā raudādams. Beidzot viņš atron caurumu kalnā un ieiet iekšā. Tomēr tāļu arī nevar tikt, jo gadās vara vārti priekšā. Viņš pieklauvē pie vārtiem. Te iznāk daiļa meiča un brīnās: Vai, puisīt, kur tu te iekūlies?"

   "Es esmu te salīgts par puisi. Vaj kunga te nav?"

   "Kā nu nav, viņš guļ. Bet, saki, vaj tu varēsi visu to izdarīt, ko viņš tev liks?"

   "Vaj varēšu, to nezinu, redzēs!"

   "Ja tu apņemies man par vīru palikt, tad es tevi glābšu!"

   "Kālab ne!"

   Nu, tad labi! tikko deviņgalvis uzcelsies, tad tas tūlīt sauks tevi iekšā un sūtīs pie darba. Bet tu itin droši atsaki: esmu līcis tikai par dienu strādāt. Man, kungs, cāļu acis, nevaru redzēt pa nakti. Pēc šiem vārdiem viņš tevi visādi knaibīs, bet tu cieties un ne balsa neparādi, gan tad viss būs labi."

   Kā meiča izstāstīja, tā arī notika. Bet dēls ciešās uz postu un nesaka ne vārdiņa. Beidzot deviņgalvis atstājās, nospļaudamies: "Pi, tu maita, nevarēju balsa dabūt dzirdēt!"
Līdz ko nu deviņgalvis apgulies, tad meita klāt ar zāliem un sazāļo iekniebtās brūces. Un tūlīt dēls mana, ka otrs spēks piegadījies. Bet meita saka: "Puisīt, nebrīnies, tas nav vis tavs spēks, bet deviņgalvja, jo tik daudz, cik deviņgalvim spēks izgāja, tevi mocot, tikpat daudz tevim piegāja klāt. Tik pacieties vēl nākošu nakti un saki tā, kā mācīju."
Nākošā naktī deviņgalvis atkal sūta dēlu pie darba. Bet dēls atbild: "Esmu licis tikai pa dienu strādāt. Man, kungs, cāļu acis, nevaru redzēt pa naktī!"

   To dzirdēdams, deviņgalvis klāt un moca, ko nagi nes. Šis sakož zobus un nesaka ne vārda. Beidzot tas atstājas, nospļaudamies: "Pi, tu maita, nevarēju balsa dabūt dzirdēt!"
Līdz ko nu deviņgalvis apgulies, meita atkal sazāļo brūces. Šim nu jau divreiz tik liels spēks klāt, nekā vakar.

   Trešo vakaru viss notiekas tāpat, tik deviņgalvis nu vēl briesmīgāki moca. Tomēr dēls ciešās un izcieš arī. Deviņgalvis šovakar nospļaujas trīs reizes, sacīdams: "Pi, tu maita, nevarēju un nevarēju balsa dabūt dzirdēt!

   "Tagad meita sazāļo brūces un nu šim trīsreiz tik liels spēks klāt, nekā vakar. "Tas labi!" meita priecājas. "Še tev ass zobins un šīs zāles. Eji tu pie deviņgalvja iekšā un nocērti viņam visas galvas, kamēr tas nesadabū jaunus spēkus. Ja deviņgalvis spļauj ugunis, tad leji tās zāles virsū un cērti, ko māki, zāles uguni apdzēsīs."

   Dēls sagrābj zobinu un nocērt trīs galvas. Šis spļauj negantas ugunis. Kā spļauj ugunis, tā uzlej zāles, apdzēš uguni un nocērt visas deviņas galvas. Līdz ko devītā galva noripo, tā brīc! brīc! brīc! kalns nodreb un tai vietā izceļas jauks, jauks pilsēts. Meita nu saka: "Tagad varam kāzas turēt un tev jāpaliek par šās pilsētas ķēniņu, jo esmu sava nelaiķa tēva, šās pilsētas ķēniņa, vienīgs bērns."

"Meitiņ, tas neiet!" dēls atsaka. "Man jau uz kāzām arī jāaicina savi vecāki, radi, draugi. Es aizbraukšu tai pašā laiviņā visus saaicināt."

   "Labi, labi, tad še tev mans gredzens. Ja to apgrozīsi trīsreiz saujā, tad aiztiksi, kur tik vēlies. Tik sargies mājā teikt, ka es, tava līgaviņa, skaista esmu. Eji nu eji, tik nepiemirsti, ko tevim nosacīju."

   Dēls nu pagroza gredzentiņu saujā un nonāk acumirklī pie tēva. Nu ielūdz tēvu, ielūdz māti kāzās, beidzot jāiet tik vēl radi lūgt. Pie radiem ietot, jātiek caur muižu. Kungs, pa muižu staigādams, uzprasa, kurp iešot. Tā un tā.

   "Kā tad pie ķēniņa meitas tiki?" kungs prasa.

   "Tā un tā."

   "Nu, vaj ķēniņa meita arī ir skaista?"

   "Nav skaista, kungs!"

   "Nu, vaj tik skaista būs, kā mana vecākā meita?"

   "Nava tik skaista, kungs!"

   "Nu, vaj tik skaista, ka mana viduvējā meita ?"

   "Nava tik skaista, kungs!"

   "Nu, vaj tik skaista, kā mana jaunākā meita?"

   To prasot, šim paliek dusmas. Viņš saka: "Lieci mani mierā! Ne tavas meitas tik skaistas var būt, nedz arī ir, mana līgava desmitreiz skaistāka!"

   Kā katrreiz, tā arī tagad - dusmās dažlabs nevajadzīgs vārds izsprūk. Tomēr tas slimākais bij tas - gredzens pazudis. Kā nu līdz līgavai tikt? Nabadziņš iet pa ceļu un raud. Te gadās veca sieviņa. Tā Laimiņa. Viņa prasa: "Dēliņ, kādēļ raudi?"

   Šis izstāsta visu, kā noticis.

   "Jā, dēliņ, kādēļ apsmēji Laimas māmuliņas labo prātu?"

   "Neapsmēju, neapsmēju, tas nelāgais vārds tāpat man izspruka!"

   "Nu labi! Še apauni to kurpīti un aizskrieni pie Mēneša, ceļu paprasīt uz Pilsētas kalnu."
Aizskrien pie Mēneša, bet šis nekā - lai skrienot pie Saules, tā, pa dienu staigādama, vairāk esot ievērojusi. Aizskrien pie Saules, bet šī nekā - lai skrienot pie Vēja, tas lienot visās šķirbiņās klausīties. Aizskrien pie Vēja, padod labdienu, izprašina, jā, tas raudzīs gan Pilsētas kalnu pateikt. Vējš paņem divpadsmit stabulītes, iziet laukā un pūš. Pārskrien vienpadsmit Vēji, Ziemelis vien nevar pārskriet. Nu sauc Ziemeli, lai visi pakšķi krakšķ. Ne cik ilgi Ziemelis māja: "Ko pavēlot?"

   "Kur tik ilgi biji?" Vēju tēvs uzprasa.

   "Nāku no Pilsētas kalna!" Ziemelis vēl pūzdams, elsdams atbild.

   "Aizvedi man to cilvēku uz Pilsētas kalnu!"

   "Vai, mīļo Vēju tēv, viņš jau mani nepanāks!"

   "Nemuldi niekus, viņam Laimas māmuliņas kurpes kājā!"

   Ziemelis sāk skriet, bet šis, kā laiž vaļam, tā Ziemelim papešus vien min. Viens divi, abi Pilsētas kalnā klāt.

   Tagad, laimīgais dēls apprec ķēniņa meitu un dzīvo laimīgi.