Reiz dzīvojis ķēniņš. Tam bijuse daiļa meita. Bet meita bez tēva ziņas dzīvojuse ar velnu sabiedrībā. Tēvs ilgu laiku nekā nemanījis, bet reiz tas sācis par to brīnīties, kāpēc meitai tik daudz apavu plīst? Sācis meitu cietāki turēt, labāki uzlūkot, bet nekā nelīdzējis - nevarējis un nevarējis noķert, kur šī vazājusēs. Vakaros veselām kurpēm aizvilkusēs, no rītiem caurām kurpēm pārvādžojuse. Kur pa nakti blandījusēs, to neviens nespējis noskatīties.

   Beidzot ķēniņš apsolījis tam pusvalsti atdot, kas pateikšot, kur viņa meita mēdz vazāties. Un, re, drīzi atgadījies jauns puisis, kas apņēmies to izdarīt. Puisim bijuši no tēva tēva tādi svārki, kuri, tiklīdz mugurā uzvilkti - padarījuši puisi par neieraugāmu.

   Nākošā naktī ķēniņa meita atkal apvilkuse jaunas kurpes un aizgājuse. Puisis aprāvis savus svārkus un steidzies meitai pakaļ. Šī neka nezinājuse, ka tai kāds pakaļ iet. Nu tā gājuse lielu laiku, kamēr beidzot tā sasnieguse sudraba mežu, izgājuse sudraba mežam cauri - nācis zelta mežs, izgājuse zelta mežam cauri - gadījusēs skaista pils. Gājuse pilī iekšā, puisis pakaļ.

   Nu, te nu bijis gan ko redzēt-bijuši velni kādi nekādi, gadījušās meitas visu visādas: slaikas, īsas, jaunas, vecīgas. Velni dejuši, lēkājuši ar meitām neapdomīgā trakumā. Puisis ielīdis kaktā un noskatījies, noklausījies itin visu, neviens nevarējis to ieraudzīt. Pret rīta laiku meitām kurpes gadījušās pušu. Velnu saimnieks atlaidis visas uz mājam, pieteikdams, lai citunakt nākot uz viņa kāzām - būšot ķēniņa meitu precēt. To dzirdēdams, puisis palocījis galvu, nodomādams: "Vaj tur nav briesmas - tāds velns precēs mana ķēniņa meitu. Pag, pag, rītu jārauga precības izjaukt!"

   Pret gaismu ķēniņa meita pārradusēs un zināms puisis ar. Ķēniņš nu prasījis puisim:

   "Nu, kas bij?"

   "Kas tad nu bij! taisies, ķēniņ, tik citunakt savai meitai uz kāzām-velns to jau noprecējis."

   "Vaj tu traks! - izstāsti man skaidrāk."

   Puisis nu izstāstījis visu smalki un apņēmies velna precības izjaukt.

   Otrā naktī meita posusēs laiku jo laiku un gājusi divreiz ātrāk, neka vakar, bet puisis sekojis soli uz soli pakaļ. Drīzi sasnieguši sudraba mežu. Te, kas tas? mežs uz reizi nožvākstējis. Puisis pacēlis acis, ak tu manu dieniņu! nākuši velni, nākušas meitas baru bariem šai pretim. Meitas paņēmušas velnu saimnieka līgavu uz rokam un nesušas nešus uz pili. Patlaban izgājuši jau sudraba mežam cauri, te pašā malā puisis braikt! nolauzis vienam kokam sudraba zaru. Šie visi tūliņ paskatījušies atpakaļ, kas tur noticis, bet nevarējuši ne puiša, ne zara ieraudzīt.

   Nu gājuši zelta mežam cauri, te, pašā malā, puisis atkal braikt! nolauzis vienam kokam zelta zaru. Šie gan skatījušies atpakaļ, bet nevarējuši neka ieraudzīt. Iegājuši pilī un sākuši zaļi dzīvot. Pašā istabas vidu nolikuši lielu mucu ar dzeramo. Katrs nācis pa kārtai klāt, iesmēlis dzeramo no mucas mazā kausiņā un dzēris. Beidzot ir ķēniņa meita nākusi smelt, bet puisis gribējis ar sudraba saru meitai izsist kausiņu no rokam, lai tā nedabūtu dzert. Viņš sitis, bet zars ķēris galvu meitai un galva novēlusies tai no rumpja. Puisis paķēris galvu, pielicis pie rumpja, piesējis, piestiprinājis kā nu varējis, lai nekristu nost un tad stiepis meitu uz mājam. Viss tas noticis tik ātri, ka velni nedabūjuši ne apskatīties, kur meita palikuse, jo - līdz ko puisis ar zaru iesitis, meita palikuse par neieraugāmu.

   Mājā puisis novilcis savus svārkus un meita, kā arī viņš pats, tūliņ palikuši ieraugāmi. Vecais ķēniņš ienācis pie puiša un uzmetis acis uz nomirušo meitu. Viņš sācis vaimanāt, bet puisis teicis: "Pag, pag, būs labi - paraudzīsim tik, kas meitai galvā atronas." Atņēmuši galvu nost un paraudzījuši. Te, žvikt! čūska no galvas ārā un tam zelta zaram virsu, ko puisis zelta mežā bij nolauzis. Čūska gribējuse zaru aprīt, bet puisis rāvis zaru nost un - it kā par laimi -zara gals piesities pie meitas galvas. Acumirklī galva pievēlusēs pie rumpja un meita uzcēlusēs sveika, vesela. Tagad tā bijuse tik kaunīga, tik nevainības pilna, kā zelts. Puisis pielaidis čūskai uguni klāt un to sadedzinājis.

   To visu redzēdams vecais ķēniņš apkampis puisi un teicis - Tu viņu izpestīji, tev lai viņa pieder! No šīs dienas tu esi mans znots!"