Divi brāļi iet medīt. Mežā tie satiek suni. Vecākais brālis prasa jaunākajam:«Vai šaušu?»
«Nešauj vis mani!» suns atbild. «Es jums došu katram trīs kucēnus, tiem abiem pirmajiem vārds Kampējs, tiem otriem — Lauzējs, tiem trešajiem — Dzelzsšķaidis. Kad pirmie kamps, tad putēs, kad otri lauzīs, tad krakšķēs;kad trešie šķaidīs, tad šķīdīs.» Labi. Pēc brītiņa tie satiek vilku. Vecākais brālis prasa jaunākajam:«Vai šaušu?»
   «Nešauj vis mani!» vilks atbild.«Es jums došu katram vienu vilcēnu. Tie būs labi odēji.»
   Labi. Pēc brītiņa tie satiek lāci. Vecākais brālis prasa jaunākajam: «Vai šaušu?»
   «Nešauj vis mani!» lācis atbild.«Es jums došu katram vienu lācēnu. Tie būs labi līdēji.»
   Labi. Pēc brītiņa tie satiek lūsi. Vecākais brālis prasa jaunākajam:«Vai šaušu?»
   «Nešauj vis mani!» lūsis atbild. «Es jums došu katram vienu lūsēnu. Tie būs labi skrāpētāji.»
   Labi. Pēc brītiņa tie satiek lapsu. Vecākais brālis prasa jaunākajam:«Vai šaušu?»
   «Nešauj vis mani!» lapsa atbild. «Es jums došu katram vienu lapsiņu. Tie būs vareni dakterīši.»
   Labi. Pēc brītiņa tie satiek briedi. Vecākais brālis prasa jaunākajam:«Vai šaušu?»
   «Nešauj vis mani!» briedis atbild. «Es jums došu katram vienu briedēnu. Tie būs labi nesēji.»
   Labi. Pēc brītiņa tie satiek stirnu. Vecākais brālis prasa jaunākajam: «Vai šaušu?»
   «Nešaujvis mani!»stirna atbild.«Es jums došu katram vienu stirnēnu. Tie būs labi skrējēji.»
   Labi. Pēc brītiņa tie satiek zaķi. Vecākais brālis prasa jaunākajam: «Vai šaušu?»
   «Nešauj vis mani!» zaķītis atbild. «Es jums došu katram vienu zaķēnu. Tie būs labi bēdzēji.»


   Nu brāļi paņem katrs savus zvērus, savus palīgus, un tad domā izšķirties. Bet, iekams šķiras, tie norunā lielajā ozolā katrs savu nazi iedurt. Ja kāds no abiem atgrieztos un atrastu brāļa nazi norūsējušu, tad tā ir zīme, ka brālim nelabi klājas. Ja spožu, tad, zināms, — vislabāk. Vecākais brālis iet apkārt, jaunākais — tiešām. Otrā dienā vecākais brālis notiek kādā pilī. Pils tīri izmirusi: vairāk ne dvēselītes iekšā kā tikai viena vienīga meiča.
   «Meitiņ, māsiņ, kur tad citi ļaudis?»
   «Citi ļaudis skrēja baltajam briedim pakaļ un palika par akmeņiem, arī tētiņš tā aizgāja.»
   «Jā, jā, meitiņ, tie skrēja bez palīgiem, bet man palīgu čum un kust, gan briedi noķeršu.»
   Iziet ārā — jā, baltais briedis velk gar pili garām, šis ar saviem palīgiem pakaļ. Uz reizi baltais briedis pazūd. Vecākais brālis nu paceļ acis uz augšu un ierauga vecā apsē nejauku raganu. «Nāc zemē, vecā ragana, jeb es sūtīšu savu lāci pakaļ, lai nones tevi ar godu!»
   «Iešu, iešu, atvēli tik man šo stibiņu taviem biedriem piesist, lai viņi man neiekož.»
   Šis atvēl, bet, tikko ragana ar stibiņu piesit, te visi zvēri, visi palīgi, ar visu vecāko brāli paliek par akmeņiem.
   Pēc laba laika jaunākais brālis atnāk pie ozola atpakaļ un ierauga sava brāļa nazi pavisam norūsējušu. Viņš tūdaļ griežas atpakaļ brāli meklēt un nonāk tai pašā pilī, kur viena vienīga meiča.
   «Meitiņ, māsiņ, kur tad citi ļaudis?»
   «Citi ļaudis skrēja baltajam briedim pakaļ un palika par akmeņiem. Reiz atnāca pat kāds jauneklis ar visādiem zvēriem, palīgiem, un domāja briedi noķert, bet kas to deva — palika tāpat par akmeņiem.»
   «Tas mans brālis, tas mans brālis, kā lai viņu atpestīju?» «Brāli tu neatpestīsi, pesties labāk pats no šejienes vaļā un, ja būtu iespējams, ņem mani arī līdz. Tu, puisīt, nezini, kas tur viņa apsē par raganu. Ar vienu vārdiņu, mazu irbulīti viņa pārvērš tevi, mani un tavus zvērus par mūžīgiem akmeņiem. Un tā raudzīs arī atriebties, ja tik izzinās, ka tevi te pieturu. Bēgsim, puisīt, pie laika!»

   Jaunākais brālis nu uzkāpj vilkam mugurā, paņem meiču klēpi un bēg. Te zeme sāk dimdēt, un ragana jož pakaļ. Jaunākais brālis redz, ka ar vilku neizbēgs, viņš atstāj vilku un uzlec ar meiču lācim mugurā. Bet ragana nāk ir tagad vēl tuvāk un tuvāk. Jaunākais brālis nu uzlec ar meiču briedim mugurā. Bet ragana nāk ir tagad vēl tuvāk un tuvāk. Zaķītis gan bēg, ko tik māk, stirniņa lobj pārtiesi vien, pārtiesi vien, cik tik spēj, vilciņš, lācītis, lapsiņa pa ciņu ciņiem, ka vejas vien. Lūsiņš līkkājītis klejo klupdams krizdams, tik Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis zobus vien griež. Tomēr ko šie vieni? Arī briedis, nesējs, beigu beigās nomana, ka ragana čaklāka par visiem. Viņš saka uz jaunāko brāli: «Paberzē manu labo ragu, tad tur iznāks suseklītis. So suseklīti svied pār kreiso plecu, tik neskaties atpakaļ!»
   Jaunākais brālis pārsviež suseklīti pār kreiso plecu, un, re, aiz muguras rodas biezum biezi, zilum zili meži. Ragana tomēr izēdas ir tiem cauri. Briedis nu saka uz jaunāko brāli: «Paberzē manu labo ragu, tad tur iznāks galodīte. Šo galodīti svied pār kreiso plecu, tik neskaties atpakaļ!»
   Jaunākais brālis pārsviež galodīti pār kreiso plecu, un, re, aiz muguras rodas lielum lieli, augstum augsti klinšu kalni. Ragana tomēr pārvelkas ir tiem pāri. Briedis nu saka uz jaunāko brāli: «Paberzē manu labo ragu, tad tur iznāks lakatiņš. So lakatiņu svied pār kreiso plecu, tik neskaties atpakaļ!»
   Jaunākais brālis pārsviež lakatiņu pār kreiso plecu, un, re, nu gadās aiz muguras uguns upe. Pār šo upi ragana netiek pāri. Jaunākais brālis nu nokāpj no brieža un atpūšas. Tomēr ilgi arī nevar vis pūsties, jo jātaisa taču kāda būdiņa, kur pārgulēt. Tagad visi pie darba. Ak tu žēlīgais, kur tas ātri gāja: viens nesa, otrs svieda, trešais cēla, ceturtais vilka, piektais lika, sestais juma.
   Kad visi apgulušies, tad briedis izved jaunāko brāli laukā un saka: «Tagad nokauj mani un aproc manu galvu apakš sliekšņa, manu rumpi apakš grīdas. Še tev tagad šis prieviets, to glabā cieti! Un, ja tu kādreiz no šīs būdiņas aizej, tad apvicini trīs reizes prievieti no labās puses uz kreiso, piesien ar to pašu galvu pie rumpja — un es būšu atkal dzīvs.»
   «Bet saki, mīļo briedīti, — kā lai tevi, savu glābēju, kauju?» «Nenelgojies — vai es tevi uz nelabu mācīšu? Tas būs tavs paša labums.»
   Jaunākais brālis tā izdara un noliek prievieti uz loga.


   No rīta tam iešaujas prātā kaut ko ar saviem zvēriem, palīgiem, pamedīt, lai nešalktu. Meiča paliek mājā un ierauga prievieti. Tā domā: «Tādu labu sienamo tā nevar vis mētāt — apsiešu zeķīti.»
   Tomēr, zeķi siedama, tā apvicina prievieti no kreisās puses uz labo. Tai pašā acumirklī gadās pār uguns upi dzelzs tilts, un ragana upei pāri. Nu skrien zvēri, nu skrien palīgi raganai virsū. Šī arī nevar nekā darīt, jo stibiņu steigdamās aizmirsusi pie apses. Bet tādai tev trūks padoma? Viens divi! liela bedre gatava, un zvēri, palīgi, kurš nāk, tas iekšā, kurš nāk, tas iekšā. Kad visi bedrē sabiruši, tad klauks! biezas trejdeviņas dzelzs durvis virsū, un kur tad nu? Tagad jaunākais brālis ar meiču spīlēs. Ragana tik smej vien un saka, lai tūlīt kurinot pirti, nomazgājoties balti un tad lai sataisoties viņai uz brokastu. Šie nu kurina pirti, un ragana apguļas saulgozī. Spriesti vēl nav ne remdeni, te brieža galva klāt un saka: «Muļķīši, ko jūs tā ar kurināšanu steidzaties? Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis nu tik trijās dzelzs durvis izlauzuši. Čužinieties labi ilgi, kamēr visas durvis izlauztas!»
   Līdzko brieža galva labi aizgājusi, te ragana arī klāt.«Guļu, guļu, nevaru sagaidīt. Kas ir — vai būs drīz izkurinātā?» «Vienam pērējam būtu puskurināta, diviem vēl jāuzmet.» «Nu, kad tik ilgi velkas, tad divus uz brokastu nemaz negribu.» To teikdama,ragana pakampj meiču un izrauj viņai to priekšzobu, kas no tīra zelta. Šis zobs bija meitiņai pašas Laimas mātes dāvināts, un, kad tas nebija mutē, tad tai bija jāmirst. Nu tā arī bija - meitas zobs no mutes ārā, meita nomirst. Ragana ieliek meitu dzelzs šķirstā un aprok uz krustceļa. Kamēr ragana nodarbojas, te brieža galva atkal klāt.
   «Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidīs atkal trīs durvis izlauzuši!» Ragana, pārskriedama no meičas bērēm, nu vēl vairāk izsalkusi, tā uzbļauj: «Kurini ātri, ja nebūs drīz, tad ēdīšu tevi melnu!» «Būs, būs drīz, tik vēl ūdenim jāpasilst.» Ragana apguļas saulgozī, brieža galva atkal klāt. «Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis lauž beidzamās durvis. Nu tik gaidi palīgus!» Nebija ilgi — te visi zvēri, visi palīgi, klāt. Katrs noslēpjas savā vietā: zaķītis pabeņķī, stirna zem lāvas, lapsa padurvē, vilkstoverī,lāciskrāsnsstūrī,lūsisdaracaurumā, Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis un jaunākais brālis krāsns bedrē. Te pēc brīža nāks ragana un uzbļaus: «Vai nu reiz būs?» «Ir gan, nāc tik iekšā!»

   «Čiks!»durvis noiet,un ragana ielien. Nu bija ko redzēt! Kampējs kampa, Lauzējs rāva, Dzelzsšķaidis ārdīja, lācis zvēla, vilks plēsa, lapsa koda, lūsis skrāpēja, stirna spēra, zaķītis bēga, un jaunākais brālis ar garmeti krāva. Tomēr raganu pavisam piebeigt tie neattapa, jo pirts durvis bij palikušas vaļā un šī projām. Nu bij visi priecīgi.Tomēr, kad jaunākais brālis iesāk par meiču stāstīt,tad priecīgie ģīmji paliek par noskumušiem un visi vienā mutē apņemas meiču uzmeklēt. Zaķītis lec pa priekšu, vilks un suņi ošņā pēdas un, re, ošņā, ošņā, kamēr uzošņā. Lūsītis, stirna tūlīt uzrok dzelzs šķirstu,lācis izveļ ārā, Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis atlauž dzelzs vāku, un lapsa, dakterītis, pagalvī atrod zelta zobu. Jaunākais brālis nu ieliek zobu, kur izrauts, un paskaties — meiča dzīva, vesela.Tagad vēl visi uzmodina ar prievieti briedi un tad jāj uz pili atpakaļ, kā atjājuši. Uz ceļa lapsa, gudriniece, saka:«Visu ko varam izost,bet to taču nevarējām viņu reizi izost, ka ragana stibiņu aizmirsusi apsē. Vai tad mums vajadzēja vēl tik tālu bēgt?»
   «Nekas, nekas,» briedis atbild. «Tagad pavēlēsim raganai bez stibiņas no apses nokāpt un, ja viņa neklausīs, tad gāzīsim apsi gar zemi.»
   Labi. Tie nonāk pie apses. Ragana sēž kā tupezis un kunkst: «Man salst, man salst! Laid mani zemē sasildīties, bet, lai tavi zvēri mani nekostu, tad atvēli mazuliet ar stibiņu uzsist.»
   Jaunākais brālis nemaz neklausās, ko šī tur savaida, viņš uzsauc: «Nenāc ar stibiņu zemē, bet saki mums tūlīt, kas tie te par akmeņiem.»
   «Tie ir cilvēki, tie ir zvēri!»
   «Nu labi, ja viņi ir cilvēki, ja viņi ir zvēri — kā tad tos atdzīvināt?» Šī negrib, negrib teikt, bet, kā neteic, tā gāž apsi gar zemi.
   «Negāziet, negāziet — teikšu, teikšu! Paņem no apses praula zemes un uzbirdini uz akmeņiem,tad viņi atdzīvosies!»
   Tā notika. Nu atgadās cilvēki, nu gadās vecākais brālis, viņa zvēri, palīgi, meičas tēvs, meičas māte un visi pavalstnieki, nu ņudz slimāk kā uz tirgus. Visi tagad apstāj apsi un nogāž ar visu raganu. Krītot šī neattop ne ar stibiņu sist, ne roku pacelt: visi zvēri pa virsu un saplosa gabalos. Jaunākais brālis apprec meiču un dzīvo ar vecāko brāli mīlīgi, saderīgi iemantotā pilī. Sievastēvs atdod znotam valdību.