Reiz dzīvoja ķēniņš, tam bija trīs meitas, kas iknaktis noplēsa pāri zābaku. Ķēniņš, nevarēdams saprast, kā tas gadās, sūtīja zaldātus ķēniņa meitas pa nakti sargāt. Pagāja viena nakts, otra - visi ķēniņa meitu sargi pazaudēja dzīvības, jo ķēniņš bija pavēlējis visus nosodīt, kas nenosargās.

Reiz kādu vakaru atkal viens zaldāts gāja pie ķēniņa meitām. Gāja raudādams. Ceļā to satika viens vecītis un vaicāja: "Kāpēc raudi?"

Viņš izstāstīja savas bēdas. Vecītis - tas bijis pats Dievs - mierināja: "Nebīsties, es tev došu padomu, kā jāsarga. Tiklīdz ieiesi meitu istabā, tad ķēniņa meitas tev dos izdzert biķeri vīna. Bet tu nedzer, paņem pieliec pie lūpām un lej, lai aiztek tev gar drēbēm. Vīnā būs iemidzināmās zāles. Liecies gulēt pēc tam, bet neaizmiedz. Turklāt tev piešķiršu tādu sevišķu spēku, ka neviens tevi lai nesaredzētu. Bet ja ķēniņa meitu istabā iznāktu trīs jaunskungi ar ragiem pierē - tie būs velli - tad nesabaidies, seko droši tiem, ja viņi ar ķēniņa meitām no istabas laukā iet, jo tu būsi tiem nesaredzams. Ceļā tai uzmin uz drēbēm, kas nopakaļus ies. Tā viņi visi aizies uz vellu mājokli, sāks tur dzīrot, līksmoties, bet ap dzīru beigām tiecies pēc tiem traukiem, no kuriem ķēniņa meitas dzērušas. Papriekšu paņem jaunākās meitas trauku, pēc tam vidējās, beidzot vecākās. Tad, kamēr viņi tur dej un līksmojas, paņem nūju, iedur sētas vidū, lai otrā rītā vari to vietu uzzīmēt."

Kad nu zaldāts iegāja istabā, ķēniņa meitas viņam sniedza biķeri vīna. Bet zaldāts darīja, kā vecītis mācīja, aizlēja vīnu sev gar drēbēm. Pēc tam likās gulēt un izlikās par aizmigušu. Nu atnāca trīs kungi ar ragiem, laipni sasveicinādamies ar ķēniņa meitām. Tad visi devās laukā, aiziedami uz vellu mājokli. Zaldāts piecēlās, gāja pakaļ, arvienu tai ķēniņa meitai uzmīdams uz drēbēm, kas nopakaļus gāja. Šī vienreiz paskatās atpakaļ; otrreiz - beidzot teiks: "Viens man drānas piemina, bet nevaru nekā ieraudzīt."

Tā viņi nogāja pie velliem ļoti lepnā namā. Še ragainie velli pārvērtās par vācu dzimtskungiem un iesāka trakulīgi diet un dzīvot. Zaldāts visu redz, šie zaldāta neredz. Izdējušies un izdzīvojušies apnikdami sāka viņi dzert. Te piepeši nozūd dzeramie trauki. Ķēniņa meitas aplam izbijās un jaunākā iebilst: "Nebūs labi!"

Tomēr apmierinājās atkal, kad ierunājās, ka neviena sveša te neesot namā. Bet zaldāts, iedūris nūju pagalmā, pārsteidzās uz māju, uz savu sargājamo vietu un gulēja cietā miegā. Pārnāk ķēniņa meitas, atrod zaldātu guļam, sāk šīs apmierināties teikdamas: "Izgulies, izgulies, galviņ, gan rītu novelsies no pleciem!"

Tiklīdz gaismiņa ausa, ķēniņš atsūta savu sūtni, lai zaldāts nākot pie viņa. Bet zaldāts tikai guļ, nelikdamies gar sūtni ne zinot. Ķēniņš sūta otru sūtni, cieši pavēlēdams, lai tūliņ zaldāts nāk pie viņa, bet zaldāts negāja. Trešo lāgu atnāk ķēniņš pats, vēlēdamies zaldātu vai uz vietas nonāvēt. Piegājis pie zaldāta gultas, tas uzkliedza: "Ko? Vai tā nosargāji?”

Zaldāts mierīgā balsī atbild: "Nosargāju gan!"

Ķēniņš nepacietībā vaicā: "Nu, kur tad viņas bija?"

Zaldāts atbild: "Lepnā dimanta namā, tur tās dzīroja un deja cauru nakti."

Ķēniņš vaicā: "Vai nevari man to namu parādīt?"

Zaldāts aizved ķēniņu pie liela akmens. Kad akmeni novēla, atrada lielu namu un nama pagalmā zaldāta nūju iedurtu.

Ķēniņš pārgāja pie savām meitām un vaicāja: "Kur jūs bijāt izgājušo nakti?'`

Šīs atsaka: "Mājā bijām!"

Tad zaldāts izņēma no kabatas tos traukus, no kuriem šīs naktī kopā ar velniem bija dzērušas. Uz katra trauka bija vienas ķēniņa meitas vārds. Tagad meitas vairs nevarēja savu noziedzību slēpt, izteicās smalki, kā bijis. Nu ataicināja trejdeviņus mācītājus un tad no tā laika velli izzuda tai valstī.

Ķēniņš atdeva jaunāko meitu zaldātam par sievu un pūrā iedeva līdz pusvalsti.