Vienam ķēniņam bijušas lielas pļavas. No tām pļavām katru nakti pazudusi viena siena kaudze. Ķēniņš uzdevis vienam saimniekam siena kaudzi sargāt. Šim saimniekam bijuši trīs dēli - divi gudri, viens muļķis. Tēvs pats negājis kaudzes sargāt, viņš sūtījis savus dēlus. Papriekšu gājuši gudrie dēli katrs savu nakti, bet neatsargājuši kaudzes. Trešo nakti gājis muļķītis. Nogājis, gaidījis — te atskrējusi maza pelīte. Tā teikusi, lai muļķītis guļot vienā siena kaudzē pašā galā. Tad pienākšot viens lops un sākšot ēst, šim lopam lai krītot tik saros un nelaižoties vaļām.

   Muļķītis uzlīdis kaudzē un gaidījis. Uz reizi atlīdis liels lops un sācis sienu ēst. Kaudze plakusi joņiem, bet, līdzko nākusi uz beigām, muļķītis ieķēries lopam saros un uzlēcis mugurā. Lops aizgājis pa gaisu kā viesulis, bet viņš nelaidies vaļā.. Beidzot uz kāda kalna apstājies un uzprasījis muļķītim: «Kāpēc tu man ieķēries?» «Kāpēc ēd manu sienu?» muļķītis atbildējis. «Kāpēc ēd? Man jau ir jāēd. Mēs esam septiņi apburti brāļi, un, kur mūs sūta, tur mums jāiet. Apņemies septiņi gadi nevienam nestāstīt, ko šovakar pieredzēji, tad visi septiņi brāļi būsim izpestīti pēc tiem gadiem.» Labi. Muļķītis apņēmies. Nu lops atnesis muļķīti pie siena kaudzes atpakaļ un iedevis par to labumu, ka apņēmies septiņi gadi klusu ciest, vienus sudraba, vienus zelta un vienus dimanta iemauktus, sacīdams: «Ņem šos iemauktus par atmaksu. Ja tev kādreiz kā ievajadzētos, tad tik papurini iemauktus — būs labi.»

   No tā laika siena kaudzes nezudušas. Tēvs ieteicis ķēniņam, ka muļķītis tās nosargājis. Ķēniņš priecājies par to un pieņēmis muļķīti pie sevis. Ķēniņa pilī muļķītim sviedies itin labi. Cik gribējis, tik pastrādājis. Ja neticies, varējis dienām atpūsties, neviens to ne dzinis, neviens to ne apgrūtinājis. Bet muļķītim iepaticies iemauktus papurināt, lai redzētu, kas tur labs iznāktu. Papurinājis -tūlīt atskrējis sudraba zirgs, atnesdams lielu kulīti, pilnu ar tīru sudrabu. Muļķītis uzlēcis zirgam mugurā, apjājis trīs reizes ap ķēniņa dārzu un izsējis sudrabu vispār dārzu. Acumirklī viss dārzs laistījies vienā sudrabā. Nu tas palaidis sudraba zirgu uz māju un iegājis pie ķēniņa dārznieka, lai pamodinātu no dienasvidus. Dārznieks izberzējis acis un prasījis: «Ko gribi?» Bet muļķītis rādījis ar pirkstu dārzā, sacīdams: «Kas te zib, kas te zib?» Dārznieks, tādu spožumu redzēdams, ieskrējis tīri pārbijies pie ķēniņa un stāstījis, kas dārzā.

   Ķēniņš un visi citi tūlīt skrējuši sudraba ābolus raut, tik jaunākā ķēniņa meita neskrējusi, tā palikusi istabā pie muļķīša. Bet ķēniņš dabūjis tik vienu sudraba ābolu noraut, tie citi āboli visi - kuru rauj, tas paceļas gaisā un nozūd, kuru rauj, tas paceļas gaisā un nozūd. Norauto ābolu ķēniņš iedevis savai vecākajai meitai un tad pavēlējis uz rītdienu viesus salūgt, lai rādītu ir tiem neredzēto brīnuma dārzu. Tomēr līdz rītdienai bija jau par vēlu sudraba dārzu skatīties. Naktī muļķītis atkal papurinājis sudraba iemauktus, atsaucis sudraba zirgu un trīs reizes apjājis ap dārzu. Trešo reizi jājot, dārzā viss sudrabs nozudis.

   No rīta sanākuši pasauls viesu, bet visi prieki bijuši vējā — neredzējuši vairs nekāda sudraba. Ķēniņam tas ļoti grauzis, ka viesi piekrāpti, un, lai viņus kaut cik apmierinātu, tad izgudrojis citu ko — viņš pasludinājis, ka viņa vecākā meita šodien būšot no viesu pulka izmeklēt sev brūtgānu. Tā arī noticis. Vecākā meita paņēmusi sudraba ābolu un iedevusi vienam viesim. Ķēniņš tūlīt izvedis izmeklēto viesi no pulka ārā un licis ar vecāko meitu salaulāt.

   Dzīvojuši atkal labi ilgi. Te reiz muļķītis atkal papurinājis zelta iemauktus. Atskrējis zelta zirgs un atnesis pilnu kulīti ar tīru zeltu. Muļķītis uzlēcis zirgam mugurā, apjājis trīs reizes ap ķēniņa dārzu un izsējis zeltu vispār dārzu. Acumirklī viss dārzs laistījies vienā zeltā. Nu tas palaidis zelta zirgu uz māju un iegājis pie ķēniņa dārznieka, lai to pamodinātu no dienasvidus.

   Dārznieks izberzējis acis un prasījis: «Ko gribi?» Bet muļķītis rādījis ar pirkstu dārzā, sacīdams: «Kas te zib, kas te zib?» Dārznieks, tādu spožumu redzēdams, ieskrējis tīri pārbijies pie ķēniņa un stāstījis, kas dārzā. Ķēniņš un visi citi tūlīt skrējuši zelta ābolus raut, tik jaunākā ķēniņa meita neskrējusi, tā palikusi istabā pie muļķīša. Bet ķēniņš dabūjis tik vienu zelta ābolu noraut, tie citi āboli visi - kuru rauj, tas paceļas gaisā un nozūd, kuru rauj, tas paceļas gaisā un nozūd. Norauto ābolu ķēniņš iedevis savai vidējai meitai un tad pavēlējis uz rītdienu viesus salūgt, lai rādītu ir tiem neredzēto brīnuma dārzu. Tomēr līdz rītdienai bija jau par vēlu dārzu skatīties. Naktī muļķītis atkal papurinājis zelta iemauktus, atsaucis zelta zirgu un trīs reizes apjājis dārzu. Trešo reizi jājot, dārzā viss zelts nozudis.

   No rīta sanākuši pasauls viesu, bet visi prieki bijuši vējā, neredzējuši nekāda zelta vairs. Ķēniņam tas ļoti grauzis, ka viesi piekrāpti, un, lai viņus kaut cik apmierinātu, tad izgudrojis citu ko - viņš pasludinājis, ka viņa vidējā meita šodien būšot no viesu pulka izmeklēt sev brūtgānu. Tā arī noticis. Vidējā meita paņēmusi zelta ābolu un iedevusi vienam viesim. Ķēniņš tūlīt izvedis izmeklēto viesi no pulka ārā un licis ar vidējo meitu salaulāt.

   Dzīvojuši atkal pulks gadu. Te reiz muļķītis papurinājis dimantā iemauktus. Atskrējis dimanta zirgs un atnesis pilnu kulīti ar tīru dimantu. Muļķītis uzlēcis zirgam mugurā, apjājistrīsreiz ap ķēniņa dārzu un izsējis dimantu vispār dārzu. Acumirklī viss dārzs laistījies vienā dimantā. Nu tas palaidis dimanta zirgu uz māju un iegājis pie ķēniņa dārznieka, lai to pamodinātu no dienasvidus guļas. Dārznieks izberzējis acis un prasījis: «Ko gribi?» Bet muļķītis rādījis ar pirkstu dārzā, sacīdams: «Kas te zib, kas te zib?» Dārznieks, tādu spožumu redzēdams, ieskrējis tīri pārbijies pie ķēniņa un stāstījis, kas dārzā. Ķēniņš un visi citi tūlīt skrējuši dimanta ābolus raut, tik neskrējusi jaunākā ķēniņa meita, tā palikusi istabā pie muļķīša. Bet ķēniņš dabūjis tik vienu dimanta ābolu noraut, tie citi āboli visi: kuru rauj, tas paceļas gaisā un nozūd, kuru rauj, tas paceļas gaisā un nozūd. Norauto ābolu ķēniņš ienesis iekšā, iedevis savai jaunākai meitai un tad pavēlējis uz rītdienu viesus salūgt, lai rādītu ir tiem neredzēto brīnuma dārzu. Tomēr līdz rītdienai bija jau par vēlu dimanta dārzu skatīties. Naktī muļķītis atkal papurinājis dimanta iemauktus, atsaucis dimanta zirgu un trīs reizes apjājisap dārzu. Trešo reizi jājot, dārzā viss dimants nozudis.

   No rīta sanākuši pasauls viesu, bet visi prieki bijuši vējā, neredzējuši neviena dimanta vairs. Ķēniņam tas ļoti grauzis, ka viesi piekrāpti, un, lai viņus kaut cik apmierinātu, tad izgudrojis citu ko — viņš pasludinājis, ka viņa jaunākā meita šodien būšot no viesu pulka izmeklēt sev brūtgānu. Jaunākā meita paņēmusi dimanta ābolu, bet nevarējusi viesu pulkā neviena patīkama ieraudzīt. Nu ķēniņš licis visu visādiem ienākt, arī muļķītis ienācis. Līdzko jaunākā meita ieraudzījusi muļķīti, tā pasniegusi tam dimanta ābolu. Ķēniņš gan pukojies, ka šī ielūkojusies tādu muļķīti, bet nevarējis neko darīt — bijis jāsalaulā.

   Bet tiem diviem svaiņiem nemaz nepaticis muļķīti par radinieku pieņemt. Viņi pierunājuši ķēniņu, lai aizsūtītu muļķīti ar savu sievu uz citurieni. Ķēniņš paklausījis un aizsūtījis abus tālu, tālu no pils, gandrīz no savas valsts ārā. Tur tiem bijis jādzīvo nabadzīgā būdiņā. Bet tiem diviem svaiņiem vēl nebijis diezgan ar to, viņi vēlējušies, kaut muļķītis ar savu sievu labāk nemaz nebūtu pasaulē.

   Kādu dienu abi svaiņi teikuši ķēniņam, ka nodomājuši jāt medīt. Ķēniņš gribējis saviem znotiem sulaiņus, palīgus līdz sūtīt, bet znoti atteikuši: «Nē, nē! Mums reiz tīkas diviem vien.» Bet kur nu bieži — nemaz nemedījuši divi vien, aizgājuši pie muļķīša un ņēmuši to līdz, lai to mežā nobendētu. Muļķītis, nekā ļauna nedomādams, jājis uz savas nātna ķēvītes svaiņiem nopakaļus. Bijis jājāj gar briesmīgu muklāju. Svaiņi muklāja malā apturējuši savus zirgus, nocēluši muļķīti no savas nātna ķēvītes un iesvieduši nevainīgo muklājā. Paši tūlīt aizjājuši, smiedamies par to, ka muļķītis nu reiz pagalam. Bet muļķītis nebijis vis pagalam, viņš papurinājis sudraba iemauktus un atsaucis sudraba zirgu. Sudraba zirgs izvilcis muļķīti no muklāja un — viens divi — pārnesis pie sievas. Sieva jautājusi, brīnījusies, kur tā esot nomuļļājies, bet muļķītis tik atteicis: «Dod ātri citas drēbes — man jājāj svaiņiem pretim!»

   Pa vārtiem izjājot, sudraba zirgam piestājušies divi vareni suņi un tecējuši katrs savā pusē. Pēc kāda brīža muļķītis saticis svaiņus. Svaiņi brīnījušies par sudraba zirgu un kaulējušies, lai pārdodot viņiem varenos suņus. Muļķītis atteicis: «Ja atdodat man savus laulājamos gredzenus un apsolāties suņus deviņu dienu laikā nelaist nekur ārā, tad lai notiek.» Svaiņi atdevuši laulājamos gredzenus un apsolījušies suņus ieslēgt.

   Labi, tā palicis. Bet otrā dienā svaiņi atkal bijuši klāt un kaulējušies, lai muļķītis jājot līdz medīt. Viņš jājis ar. Gar muklāju jājot, svaiņi apstājušies, nocēluši muļķīti no nātna ķēvītes un iesvieduši uz galvas muklājā. Bet muļķītis papurinājis zelta iemauktus un atsaucis zelta zirgu. Zirgs izvilcis muļķīti no muklāja un — viens divi — pārnesis pie sievas. Sieva brīnījusies, kur tāds esot nomuļļājies, bet muļķītis tik atteicis: «Kas nu medībās viss neatgadās! Dod labāk citas drēbes, ka varu svaiņiem pretim jāt.»

   Sieva iedevusi citas drēbes. Muļķītis ātri, ātri uzrāvis tās un tad lēcis zelta zirgam mugurā, lai jātu svaiņiem pretim. Pa vārtiem izjājot, zelta zirgam piestājušies divi vareni vilki. Pēc brīža saticis svaiņus. Svaiņi brīnījušies par zelta zirgu un kaulējušies, lai pārdodot viņiem varenos vilkus. Muļķītis atteicis: «Ja atdodat man savus laulājamos ābolus un apsoliet vilkus deviņu dienu laikā nelaist nekur ārā, tad lai notiek.» Svaiņi apsolījušies. Muļķītis paņēmis ābolus un aizjājis.

   Bet trešā dienā svaiņi atkal bijuši klāt, kaulēdamies, lai muļķītisjājot līdz medīt. Viņš jājis ar. Medībās svaiņi paņēmuši muļķīti un iesvieduši dziļā klints aizā. Tagad tie domājuši, ka muļķītis patiesi pagalam. Bet muļķītis nebijis vis pagalam, viņš papurinājis dimanta iemauktus un atsaucis dimanta zirgu. Dimanta zirgs izvilcis muļķīti no aizas un — viens divi — pārnesis pie sievas. Sieva brīnījusies, ka drēbes saplosītas, bet muļķītis atteicis: «Kas nu medībās viss negadās! Dod labāk citas drēbes, ka varu svaiņiem pretim jāt.»

   Sieva iedevusi citas drēbes. Muļķītis ātri, ātri uzrāvis tās un tad lēcis dimanta zirgam mugurā, lai jātu svaiņiem pretim. Pa vārtiem izjājot, dimanta zirgam piestājušies divi vareni lāči. Pēc brīža tas saticis svaiņus. Svaiņi brīnījušies par dimanta zirgu un kaulējušies, lai pārdodot viņiem varenos lāčus. Muļķītisatteicis: «Ja atdodat man savus laulājamos kreklus un apsolāties lāčus deviņu dienu laikā nekur nelaist ārā, tad lai notiek.»

   Labi, svaiņi apsolījušies. Muļķītis paņēmis kreklus un aizgājis pie sievas, svaiņi turpretim pārgājuši pie ķēniņa un stāstījuši, ka muļķītis izkrāpis viņiem laulājamos gredzenus, ābolus un kreklus. Ķēniņš palicis ļoti pikts. Viņš pavēlējis muļķīti, krāpnieku, pie sevis atvest. Bet muļķītis negājis vis tūlīt pie ķēniņa, devītā dienā, tad tik būšot iet. Pienākusi devītā diena. Muļķītis taisījies pie ķēniņa iet. Bet nebijis ne pa vārtiem izgājis, te braukuši septiņi ķēniņa dēli vienā sudrabā, zeltā, dimantā muļķītim pretim. Muļķītis nepazinis viņus, bet tie tūlīt pazinuši muļķīti. Visi septiņi izkāpuši no karītēm, sacīdami: «Paldies tev par to labumu, ka mācēji septiņi gadi klusu ciest. Tagad esam atpestīti. Še tev par piemiņu no mums viena dimanta karīte un seši dimanta zirgi.»

   Muļķītis tūlīt paņēmis dārgos zirgus, iebraucis pagalmā un tad izstāstījis sievai visu galu no gala. Vēlāk abi iesēdušies karītē un aizlaiduši pie sava sievastēva, ķēniņa, ka viz vien. Visa ķēniņa pils atspīdējusi no dimanta zirgiem. Ķēniņš gan brīnījies par spožumu, bet nelicies ne redzam, tik bargi uzprasījis: «Kādēļ piekrāpi manus znotus? Kādēļ izvīli viņiem laulības lietas?»

   «Izvīli? piekrāpi?» muļķītis brīnījies. «Viņi jau paši man pārdeva, pirkdami tos zvērus, kas taisni dara, taisni maksā.»

   «Kas tie par zvēriem?» ķēniņš uzprasījis.

   «Tie ir tie zvēri, kurus tavi labie znoti tura ieslēgtus.»

   «Laidiet viņus ārā!» ķēniņš pavēlējis.

   Labie znoti gājuši izlaist. Bet, līdzko izlaiduši, tā zvēri krāpt! — labajiem znotiem virsū un saplosa tos gabalos. Nu muļķītis izstāstījis ķēniņam visu galu no gala, kā siena kaudzi sargājis, kā bijis klusu jācieš, kā septiņus brāļus izpestījis un kā vēl beidzot ar svaiņiem cīnījies. To dzirdēdams, ķēniņš apķēris muļķīti un lūdzies, lai piedodot - viņš to neesot zinājis, viņš nezinādams viņu vajājis, viltīgajiem znotiem ticēdams.

   No tā laika muļķītis dzīvoja laimīgi. Vēlāk pēc ķēniņa nāves tas mantoja visu valsti.