Kādam ķēniņam bijuši septiņi dēli: vecākais bijis divdesmit gadus vecs, jaunākais tik septiņus. Tomēr lai jaunākajam gadi, kur gadi, dūša turpretim viņam vienam pašam bij vairāk nekā tiem citiem brāļiem par visiem sešiem kopā. Reiz tēvs bij nodomājis savus sešus vecākos dēlus uz svešām zemēm sūtīt, bet mazāko, viņa jaunības dēļ, mājā paturēt. Tomēr jaunākais ar to nav mierā, viņš saka: "Ja tu, tēt, mani līdz nelaidīsi, tad redzēsi pats, ka mani brāļi ne pārnāks, ne būs. Kas bez manis tur lai notiek!"

   Tēvs, to dzirdēdams, apdomājas un laiž arī. Visi septiņi brāļi nu sarīko kuģi un laiž pār jūru uz svešām zemēm. Uz jūras vecākie brāļi griež kuģi pa kreiso roku, bet jaunākais saka: "Pa kreiso roku nevar braukt, jābrauc pa labo, ja neklausīsiet, tad paši redzēsiet, ka nomaldīsimies."

   Tomēr vecie brāļi tev ies jaunāko klausīt - kā brauc, tā brauc pa kreiso. Bet jaunākajam bij taisnība: trešajā dienā kuģis tā nomaldījies, ka braucēji vairs nezin ne rīta, ne vakara. Nu groza kuģi vienā dienā uz to pusi, otrā uz to - nekā. Tā paiet viena diena, paiet otra, paiet viena nedēļa, paiet otra, paiet viens gads, paiet otrs, kamēr jāsamaldās septiņi gadi. Septītajā gadā brāļiem vēl uznāk jaunas bēdas - sāk maizīte aptrūkt. Ko nu? To manīdams, jaunākais brālis uzsauc vecākajam: "Kāp kuģa mastos un skaties labi, vaj tad nekur zemi ieraudzīt!"

   Uzkāp viens brālis, izrēgojas – neesot, uzkāp otrs brālis, izrēgojas – neesot, izkāpjas visi seši - kā neesot, tā neesot.

   "Nu brīnumi!"jaunākais iesaucas, "jākāpj pašam, lai redzu, kas ir un kas nav!"

   Uzkāpj jaunākais, skatās, vēro, te uz reizi: "Ak, jūs neveikļi, ne jūs ko redziet, ne ziniet! Kā tad es noblenžu. Tur jau zeme ir! Zināms, labi jāskatās, jo acumirklī tā tik mušas lielumā saredzama."

   Nu griež kuģi uz to pusi un, re, pēc trim dienām brāļi sasniedz malu un atron svešu, svešu pilsētu. Pilsētas ķēniņš iziet brāļiem pretim un uzņem tos laipni, kā jau nu ķēniņa dēlus. Ķēniņš tūlīt ieaicina visus septiņus pilī, liek labus ēdienus, dzērienus pagādāt un skubina, lai tik ēdot, pats turpretim, galda galā nosēdies, nebauda gandrīz ne kumosa.

   Jaunākais brālis, to redzēdams prasa: "Kāpēc nebaudi saviem viesiem līdz? Tu redzot, ķēniņ, cik mums labi sokas;vaj tev šodien ēsti nemaz negribas?"
"Ne vakar gribējās, ne šodien gribās! Ko tur, brālīt, izteikt - kamēr manas septiņas meitas nozudušas, neiet nekas pie dūšas."

   "Vaj sen jau, kamēr zudušas?"

   "Būs gadi septiņi. Jaunākā toreiz bij septiņus gadus veca un, kā pa dienasvidu izgāja savām māsām līdz, tā nozuda visas septiņas. Es gan sasolīju gandrīz pusvalsti tam, kas meitas atrastu, tomēr kā nekā, tā nekā."

   "Bet, ja mēs - septiņi brāļi - tavas meitas atrastu, ko tu mums par to solītu?"jaunākais brālis uzprasa.

   "Es, brālīši mīļie, tūlīt jums atdot viņas par sievām - tev jaunākajam to jaunāko un tā pa kārtai vien, kamēr tad tavam vecākajam brālim piekristu tā vecākā."

   "Labi, tad brauksim meklēt. Dodi tik mums, mazākais uz septiņiem gadiem, pārtiku līdz."
No rīta kuģis bij sarīkots. Brāļi uzvilka buras un nu gāja vaļām.

   Uz jūru vecākie brāļi griež kuģi pa kreiso roku, bet jaunākais saka: "Pa kreiso roku nevar braukt, jābrauc pa labo, ja neklausīsiet, tad paši redzēsiet, ka apmaldīsimies."
Tomēr vecie brāļi tev ies jaunāko klausīt: kā brauc, tā brauc pa kreiso. Bet jaunākajam bij taisnība: trešajā dienā kuģis tā nomaldījās, ka braucēji vairs nezin ne rīta, ne vakara. Vecie brāļi atkal grib kuģi sākt grozīt, bet jaunais saka: "Ko nu groziet, brauciet tik nu taisni projām, lai būtu kas būdams.    Tā paiet viena diena, paiet otra, paiet viena nedēļa, paiet otra, paiet gads, paiet otrs, kamēr aiztek atkal septiņi gadi. Septītajā gadā sāk maizīte aptrūkt. Ko nu? To redzēdams, jaunākais brālis uzsauc vecākajam: "Kāpi kuģa mastos un skaties labi, vaj tad nekur zemi ieraudzīt!"
Uzkāp viens brālis, izrēgojas - neesot, uzkāp otrs brālis, izrēgojas - neesot, izkāpjas visi seši - kā neesot, tā neesot.

   "Nu brīnumi!"jaunākais iesaucas, "jākāpj pašam, lai redzu, kas ir, un kas nav!"

   Uzkāp jaunākais, paskatās, jā: tālumā zeme, kā laba vīra dūre saredzama. Nu griež kuģi uz to pusi un, re, pēc trim dienam brāļi sasniedz pašā jūras vidū augstas, stāvas klintis. Jaunākais brālis uztaisa garu virves redeli, aizsviež to aiz kāda klintsstūra, lai aizķertos un tad visi kāpj augšā. Augšā, tur brāļi atron jauku ābeļu dārzu un aiz dārza redz plašu, plašu noru. Seši brāļi paliek dārzā augļus ēst, bet jaunākais aiziet pār noru viens pats. Te, kur gadījies, kur ne, nāk liels milzis ar lielu rungu spāres resnumā pretim, sacīdams: "Kur tu, tāds sisenis, mana valdnieka tiesā esi iekūlies? Eij ārā, uz pēdām eij, ārā!"

   Bet jaunākais brālis neiet. Kā neiet, tā milzis to iedzen līdz ceļiem zemē. Tagad jaunajam brālim sirds aptek, viņš izrauj zobinu un nocērt milzim vienu kāju līdz ceļiem. Milzis no sāpēm nokrīt gar zemi un saka. "Necērti vairāk!"

   "Labi!"jaunākais brālis atbild, "bet tad tev jāapsolās divas lietas: vienkārt, manus sešus brāļus tur dārzā neaiztikt, un otrkārt, pateikt, kas tur tāļāk šinī zemē redzams."

   "Tavus brāļus neaiztikšu, bet, kas šinī zemē labs redzams, to tev pateiks mans otrs brālis, kuru drīzi satiksi."

   Jaunākais brālis aiziet tāļāk. Te, kur gadījies, kur ne, nāk otrs liels milzis ar lielu rungu spāres resnumā pretim, sacīdams: "Kur tu tāds sisenis, manā valdnieka tiesā esi iekūlies? Eij ārā, uz pēdām eij ārā!"

   Bet jaunākais brālis neiet. Kā neiet, tā milzis to iedzen līdz pusei zemē iekšā. Tagad jaunākajam brālim sirds iedegās, viņš izrauj zobinu un nocērt milzim vienu kāju līdz pusei. Milzis no sāpēm nokrīt gar zemi un saka: "Necērti vairāk!"

   "Labi!"jaunākais brālis atbild, "bet tad tev jāapsolās divas lietas: vienkārt, manus sešus brāļus, tur dārzā, neaiztikt un otrkārt, pateikt, kas tur tāļāk šinī zemē redzams."

   "Tavus brāļus neaiztikšu, bet, kas šinī zemē labs redzams, to tev pateiks mans trešais brālis, kuru drīzi satiksi."

   Jaunākais brālis aiziet tāļāk. Te, kur gadījies, kur ne, nāk trešais milzis ar lielu rungu baļķa resnumā,  pretim, sacīdams: "Kur tu tāds sisenis mana valdnieka tiesā esi iekūlies? Eij ārā, uz pēdām ārā!"

   Bet jaunākais brālis neiet. Kā neiet, tā milzis to iedzen līdz padusēm zemē iekša. Tagad jaunākajam brālim asinis sāk virt, viņš izrauj zobinu un nocērt milzim vienu kāju pavisam. Milzis no sāpēm nokrīt gar zemi un saka: "Necērti vairāk!"
"Labi! bet tad tev jāapsolās divas lietas: pirmkārt, manus brāļus tur dārzā neaiztikt un otrkārt, pateikt, kas tur tāļāk šinī zemē redzams."

   "Tavus brāļus neaiztikšu un no šīs zemes varu tev tik daudz pastāstīt: tā zeme ir apburta un pats valdnieks arī noburts stallī par ērzeli. Tev jāiet visnotaļ pie šā ērzeļa, ja gribi kaut ko šinī zemē iesākt. Kad ieiesi stallī, tad ērzelis sāks briesmīgi trakot. Bet nebaidies, izeij stallim cauri otrā galā, tur ieraudzīsi trīs apcirkņus: vara, sudraba un zelta. Visi trīs apcirkņi ir pilni auzām. Ja pagrābsi auzas no vara apcirkņa un ērzelim pabērsi tad viņš tūlīt kaut cik aprims;ja pagrābsi auzas no sudraba apcirkņa un pabērsi, tad viņš jau paliks brangi rāms, bet, ja pagrābsi auzas no zelta apcirkņa un pabērsi, tad ērzelis būs lēnāks par jēru. Viņš tūlīt sāks ar tevi runāt un izteiks visu, kas darāms. Vairāk nezinu nekā teikt."

   Jaunākais brālis aiziet pie ērzeļa un izdara visu uz matu, kā pamācīts. Jā, itin pareizi, ērzelis beigās sāk runāt un saka tā: "Puisīt, tev vajaga gan, kā redzu, stipram un drošam būt. Vaj tad trīs stipros milžus nemaz nesatiki?"

   "Jā, kā tad, satiku gan, bet tos nabagus es pārvarēju. Tas trešais beidzot mani pamācīja, uz kurieni lai eimu un kas man darāms."

   "Vaj patiesi, puisīt, milžus pārvarēji? Nu, tad šīs zemes pūķi arī pārvarēsi. Pūķis dzīvo viņā pilī. Viņam ir deviņas galvas un briesmīgs spēks. Tas pats nobūra mani par ērzeli un nozaga kādam ķēniņam septiņas meitas, kuras tura ieslodzītas pilī. Bet uz pili tu eji pa dienas vidus laiku - pūķis tad guļ. Ielieni labi klusu un apbruņojies ar manu zobinu, kurš turpat pie sienas karāsies, ar savu zobinu neiesāc. Bez tam tu pūķim blakus ieraudzīsi divus zāļu trauciņus: pa labu roku, tai trauciņā, ir stipruma zāles, pa kreiso nestipruma. Tos trauciņus pārmij: stipruma zāles, - pēc tam, kad pats no viņām esi iedzēris kādu kluncienu, - nolieci pa kreiso roku un nestipruma zāles pa labo. Kad tas viss padarīts, tad krauji ar manu zobinu pūķim, ko spēji un māki."

   Otrā dienā, pa pašu dienas vidus laiku, jaunākais brālis aiziet uz pili, apbruņojās ar ērzeļa zobinu, pārmij zāļu trauciņus un tad uzbrūk pūķim, nocirzdams ar vienu cirtienu sešas galvas. Pūķis tūlīt uzlec šņākdams, lai ar atlikušām trim galvām vēl laikā iekamptu stipruma zāles un tad savu pretinieku norītu, tomēr vīram neizdevās - karsti kampdams, sakampās nestipruma zāles. Neģēlis gan taisījās nezāles laukā spļaut, bet tas nekā nelīdzēja, spēki bij pagalam un jaunākais brālis noņēma ir tās galvas kā cepures. Un līdz ko briesmonis krita, te visur radās jauna dzīvība: pilsēts pacēlās, cilvēki ņudzēja, lopi gadījās. To redzēdams, jaunākais brālis tīri iztrūkās. Viņš aiztek uz stalli pie ērzeļa. Bet ērzelis priecīgs bez gala, viņš saka tā: "Tu esi vīra vērts! Paldies tev, ka izglābi manu zemi, manu pilsētu, manus ļaudis, manu mantu un mani pašu - trejdeviņās dieniņās palikšu par cilvēku, par šīs zemes valdnieku. Eij, brālīt, tagad uz pili, paņemi manu zobinu par piemiņu un tad dari, kā tev pašam tīkas - vaj nu palieci pie manis dzīvot, jeb dodies uz savām mājām."

   "Nē, draugs, es labāk paņemšu tās septiņas ķēniņa meitas un došos uz savu pusi, jo tēva mājās jau vislabāki klājas."

   "Labi, labi - tik nepiemirsti manu zobinu."

   Jaunākais brālis nu paņem atrastās ķēniņa meitas un steidzas pie brāļiem uz jūras pusi. Septiņas ķēniņa meitas bij priecīgas bez gala, bet brāļi tik raustīja plecus un brīnījās. Patlaban visi bij nokāpuši no klintīm uz kuģi, te jaunākais brālis sasit rokas: "Kur mans dāvinātais pūķa zobins! Tata aizmirsu! Kad tu izčibējis, jāiet pakaļ, to tik atstāt ne."
   Jaunākais brālis aiztek pēc zobina, bet citi brāļi negaida vis viņu. Tie norunā tā: "Brauksim tik projām, lai viņš paliek. Teiksim mūsu sievas tēvam, ka mēs viņa meitas izglābām, mazākais viens tad no mums sešiem dabūs jaunāko māsu par sievu. Un, cik zinām, jaunākā māsa esot valsts mantiniece. Ja tā nedarīsim, tad jaunākais brālis paņems krējumu, mums paliks sūkalas. Un tad vēl: kur tad viņa lielība - viņš tik izglābis, mēs dārzā puvuši, augļus ēduši, no milžiem baidījušies. Tā ja, citādi tā lieta neiet. Tik jāpiekodina jaunākajai māsai, lai tāpat saka, kā mēs. Viņai jāapsolās klusu ciest."
   Kā runāja, tā darīja. Brāļi aizbrauc - jaunākais piekrāpts. Nabadziņš gan atskrien atpakaļ ar pūķa zobinu rokā, bet brāļus ne dzirdēt, ne redzēt. Ko nu? Jāskrien pie ērzeļa. Aizskrien tur, ērzelis saka:    "Es jau tev teicu, nepiemirsti tūlīt zobina paņemt. Tagad eji ārā, tur tu pa kreiso roku ieraudzīsi ābeli ar zelta āboļiem. Norauji trīs āboļus un ienesi man, tik pats neēdi."

   Jaunākais brālis iziet pēc āboļiem. Bet āboļi tik skaisti, tik skaisti. Viņš domā: "Vaj tad nu ērzelis atkal zinās? Viens no tik vareniem āboļiem jāpabauda."

   Trīs āboļus iebāž kabatā - ceturto norauj iekosties. Bet, līdz ko ābolam iekosts, te nozūd āboļi, nozūd ir pate ābele. Atkal nelaime. Ieiet pie ērzeļa;ērzelis saka: "Nu kāpēc neklausi, ko saku: tā mājās netiksi. Eij atkal ārā, tur pa labo roku ieraudzīsi citu ābeli, ar tādiem pašiem āboliem, bet nu vairs neēdi."

   Tagad jaunākais brālis paklausa. Ērzelis paņem āboļus un saka: "Kāpi man mugurā, pārnesīšu tevi mājā. Mums ļoti jāsteidzas, jo pirmkārt, mans laiks drīzi būs pāri par ērzeli būt un otrkārt, man ļoti patiktos, ja varētu taviem viltīgiem brāļiem priekšā aizsteigties."
   "Par cik dienam tu domā mani pārnest līdz ķēniņa, mana nākama sievas tēva, pilei?"

   "Četrās dienās būsim klāt."

   "Nu, tad nevaram brāļiem priekšā aizsteigties. Viņiem varens ceļa vējš un, ja tie nemaldās, tad pāris dienās viņi mājā. Citādi nekas, bet man tik bail, ka neģēļi neizkrāpj ķēniņam jaunāko meitu. Tās manas bēdas. Tomēr, kas nu būs, tas būs."

   To teicot, jaunākais brālis uzlēca ērzelim mugurā un tad aizjāja pa gaisu kā vējš. Uz ceļa ērzelis atdod tos trīs āboļus jaunākam brālim, sacīdams: "Ja esi noguris, tad sviedi vienu ābolu pār plecu. Tūlīt gadīsies ķēniņa pilsēts, kur varēsim par nakti palikt. Tik ievēro: no rīta svešais ķēniņš tev dāvinās visādas mantas, bet citas mantas neņemi, paņemi veco lakatu, kurā mantas bij iesietas. Tad vēl - ābolu pār plecu sviezdams, nepiemirsti teikt: nu ir laiks pie miera doties!"

   Pret vakaru jaunākais brālis jūtas noguris. Viņš izrauj zelta ābolu, pārmet sev pār plecu un saka: "Nu ir laiks pie miera doties!"Tūlīt ronas liela pilsēta un pats ķēniņš iznāk pretim jātnieku pie sevis ieaicināt. No rīta ķēniņš dāvina savam viesim šādas mantas, tādas mantas, bet viesis, pateikdamies, vairāk neņem nekā kā tikai vecu, vecu lakatiņu un tad aizjāj. Uz ceļa ērzelis prasa: "Vaj dabūji lakatu?"

   "Dabūju!"

   "Nu tad labi, tik pieglabā viņu cieti, tas tev savā reizē noderēs. Un, ja šodien atkal jūties noguris, tad meti otru ābolu pār plecu, sacīdams: nu ir laiks pie miera doties! Tūlīt gadīsies ķēniņa pilsēta, kur varēsim par nakti palikt. Tik ievēro: no rīta tas ķēniņš tev dāvinās tādas pašas dārgas mantas, bet tās neņemi, ņemi kādu vecu lukturīti."
   Pret vakaru jaunākais brālis jūtas noguris. Viņš izrauj zelta ābolu, met to pār plecu un saka: "Nu ir laiks pie miera doties!"Tūlīt ronas liela pilsēta un pats ķēniņš iznāk pretim jātnieku pie sevis ieaicināt. No rīta ķēniņš dāvina šādas lietas, tādas lietas, bet jaunākais brālis vairāk neņem kā veco lukturīti un tad aizjāj pateikdamies.
   Uz ceļa ērzelis prasa: "Vaj dabūji lukturi?"

   "Dabūju!"
   "Nu tad labi, tik pieglabā viņu cieti, tas tev savā reizē noderēs. Un, ja šodien atkal jūties noguris, tad meti trešo ābolu pār plecu, tos pašus vārdus sacīdams. Tūlīt gadīsies ķēniņa pilsēts, kur varēsim par nakti palikt. Tik ievēro: no rīta tas ķēniņš tev dāvinās tādas pašas dārgas mantas, bet tās neņemi, ņemi tikai tādu saziedējušu rausīti."
Pret vakaru jaunākais brālis jūtas noguris. Viņš izrauj zelta ābolu, met to pār plecu un saka: "Nu ir laiks pie miera doties!"Tūlīt ronās liela pilsēta un pats ķēniņš iznāk pretim jātnieku pie sevis ieaicināt. No rīta ķēniņš dāvina šādas lietas, tādas lietas, bet jaunākais brālis vairāk neņem kā saziedējušo rausīti un tad aizjāj pateikdamies.
Uz ceļa ērzelis prasa: "Vaj dabūji rausi?"

   "Dabūju!"
   "Nu, tad labi, tik pieglabā to, tas tev savā reizē noderēs."

   Ceturtā dienā pret vakaru jaunākais brālis bij pie nākama sievas tēva pils klāt. Ērzelis tagad šķirās, sacīdams: "Dzīvo nu laimīgs, man jāsteidzas atpakaļ, jo vēl tik dažas dienas un tad mans laiks pāri!"

   Jaunākais brālis nu domā savus viltīgos brāļus pie ķēniņa atrast, bet nekā: tie ar tik labu ceļa vēju sen jau mājā pārbraukuši, piestāstīdami ķēniņam pilnu galvu no saviem varoņa darbiem. Ķēniņš tad arī tā kā vakar atdevis katram vienu meitu par sievu un visi vēl, tā kā šorīt, aizbraukuši pie tēva uz mājām. Viens gan gribējis ar visu varu ķēniņam jaunāko meitu izplēst, bet jaunāka negājuse un negājuse. Ķēniņš, to dzirdēdams, pats arī teicis: "Jaunākā pieder jaunākajam brālim un, kad nu jaunākais brālis pēc jūsu teikšanas pazudis, tad lai mana jaunāka meita labāk paliek pie manis."Tā tad arī noticis. Bet kas nu bij par brīnumiem, kad tai pašā dienā pret vakaru jaunākais brālis pārradās un ķēniņam visu izstāstīja, kā īsti noticies. Vecais tīri no dusmām uz augšu lec.

   "Tāda viltība! Kam man tādiem blēžiem vajadzēja savas meitas dot? Kādi nav, kādi vēl nebūs. Bet tu, godīgo puisīti, še tev mana jaunākā meita un palieci pēc manas nāves par šīs zemes ķēniņu."

   Jaunākais brālis nu apņēma jaunāko ķēniņa meitu par sievu un domāja pie sievas tēva dzīvot. Bet otrā nedēļā tam iešaujas prātā: "Tā neiet, man jau jāpāriet pie tēva. Brāļi būs ir tam pilnu galvu melus sastāstījuši un tad, lai nabaga tēvs melkuļiem ticēdams, pēc manis velti bēdātos. Lai mana sieviņa paliek te, es iešu tēvu apraudzīt."
Jaunākais brālis aiziet.

   Bet brāļi, pamanījuši jaunāko nākam, sagrābj to cieti, aizved uz mežu un iemet dziļā, dziļā lāču alā, lai badā nomirtu. Tēvs no visa tā nedabūja itin nekā zināt. Tomēr jaunākais brālis nenomira vis badā. Viņš atminās sava lakata, luktura un rauša. Tikko lakatu zemē nosviedis, te gadās varena pils lāču alā, tikko lukturi uz galdu nolicis, te visa pils apgaismota, tikko rausi uz galdu nolicis, te gadās ēdieni, dzērieni vislabākie.

   Tā tas nu nodzīvo dziļajā alā vienu dienu, otru dienu, vienu nedēļu, otru nedēļu, vienu mēnesi, otru mēnesi. Ne tev viena cilvēka gadās, kas palīdzētu, ne arī pats ārā tikt.

   Jaunā sieviņa izgaidās vienu dienu, otru dienu, vienu nedēļu, otru nedēļu, vienu mēnesi, otru mēnesi. Ne tev kādas ziņas pārnāk, ne arī paša vīra redz. Cik ilgi tā gaidīt? Jāpaņem kara spēks un jāiet meklēt. Kara spēks noiet pie vīra tēva vārtiem un pavēl vecākajam dēlam iznākt. Jaunā radiniece, kara spēka vadone, uzprasa vecākajam, kur jaunāko brāli iegrūdis. Bet šis parausta plecus, nezinot nekā. Nu, ja nezinot nekā, tad lai nākot cits brālis teikt. Iznāk tas - tāpat. Beidzot sasauc visus sešus - tāpat nezinot un nezinot. Bet, kas reiz melojis, kas tam otru reizi vairs ticēs. Tā arī te. Jaunā radiniece tagad nosaka itin īsi: "Toreiz teicat tāpat, ka nezinot, kur jaunākais brālis palicis, tagad tā pate nelaime. Kara vīri, grābiet viņus cieti un vediet līdz cietumā, gan viņi tad zinās, kur brālis palicis!"

   Bet nu tik bij joki. Līdz ko sievas to sadzirdēja, ka vīriem jāiet līdz cietumā, tā visas sešas ārā un nu pilnā kaklā, lai laižot vaļā, lai laižot vaļā, viņas būšot teikt, kur brālis iegrūsts. Labi. Kad nu viss bij izstāstīts, tad kara spēks, seši viltnieki blēži ar visām sievām un pats vecais tēvs dodas uz lāču alu jaunāko brāli meklēt. Neviens vairs neticēja, ka viņš vēl pie dzīvības. Bet, aizgājuši tur, visi pārbrīnījās - lāču alā pils, un pilī jaunākais brālis vesels kā rutks. Viņa sieviņa raudāja, to ieraudzīdama, prieka asaras, bet vecais tēvs raudāja gan prieka, gan bēdu asaras. Jaunāko dēlu ieraudzīdams, to pārņēma prieks, bet vecākos dēlus - tādus neģēļus - uzskatīdams - bēdas atkal nezināja kur rimties. Beidzot vecais saka: "Jūs, seši neģēļi, nost iz manām acīm, bet tu, manu dēliņ, paliksi pēc manas nāves par ķēniņu. Tu esi pelnījis, lai tev labi klātos."

   Seši brāļi, to dzirdēdami, palika bāli kā līķi. Viņi apkampa tēvu, apkampa jaunāko brāli un lūdzās, lai piedodot. Jaunākais brālis piedeva tūlīt, bet tēvs neļāvās nemaz pielūgties. Beidzot krita ir jaunākais tēvam klāt par brāļiem lūgdams, kamēr tad lielām mokām to piedabūja.

   "Tomēr,"vecais sacīja, "par saviem dēliem es jūs gan atkal pieņemšu, bet valsti mantos mans jaunākais!"

   Tā nu jaunākajam iznāca divas valstis.