Kādā mazā mājiņā dzīvojusi atraitne ar savu meitu un dēlu. Dēls vēl bijis puika gados, bet meita jau bijusi pieauguse. Vaigs tai bijis tik skaists un augumiņš tik slaiks, ka prieks bijis ko skatīties. Tik viena nelaime: meita bijuse par daudz dusmīga. Tā jau mēdz pa laikam būt: daiļam daiļa indeve - ko tur darīt! Māte gan spieduse, lai meita precētos, jo domājuse: Ja apprecēsies, gan tad vīrs izdzīs dusmīgo prātu! Bet meita no tam ne dzirdēt: kurš puisis nācis bildināt, to izdzinuse ar bīsteklu laukā.

   Reiz atnācis krietns tēva dēls daiļo meiču bildināt, bet meita teikuse: "Ja, ja - tūlīt!"

   Izskrējuse namā, pagrābuse bīsteklu un izdzinuse puisi ar kaunu laukā. Puisis aizsedzis acis un gājis sarkans kā vēzis uz mājam. Uz ceļa tas saticis vecu nabagu. Nabags prasījis: "Kas tev, puisīt, par nelaimi? Kādēļ tāds modīgs esi?"

   Tā un tā, puisis izstāstījis.

   "Ak kas par niekiem!" nabags atteicis, "es apgalvoju, ka meita pie manis veca nabaga nāktu, ne vēl pie tevis jauna puiša."

   "To neticu!"puisis atbildēja.

   "Nu, tad pierādīšu to! Tūlīt iešu uz mājiņām meitu bildināt."

   Puisis pasmējies un neticējis. Bet nabags, vairāk nekā neatteikdams, gājis taisni pie meitas projām. Iegājis iekšā, nosēdies pie krāsns un nerunājis ne vārda. Uz reizi iznākuse atraitne un snieguse nabagam maizes riecienu. Bet nabags atteicis: "Neesmu nācis, mīļā māmiņ, ubagot, bet tavu daiļo meitiņu par sievu bildināt."

   To dzirdēdama, meita palikuse zila. Izskrējuse pēc bīstākla un izdzinuse nabagu laukā. Nabags - vienu spērienu dabūjis - sakritis četrrāpus un rāpies kā šunelis pār slieksni. Bet to tas darījis ar nodomu, jo rāpjoties pabāzis apakš sliekšņa šķaudamās zāles un tad aizgājis, ne ardievas neteicis.

   Pēc kāda laika atraitne teikuse uz meitu: "Meitiņ, bērniņ, izeij sapūti pavardā uguni - jāuzsilda ēdiens!"

   Meita gājuse. Bet līdz ko bijuse pār slieksni pāri, tā sākuse šķaudīt: ači! ači! Sākuse uguni pūst, bet, kā pūš, tā: ači! kā pūš, tā: ači! kā pūš, tā: ači! Nu skrējuse pie mātes iekšā, teikdama: "Māmiņ, ači! nevaru, ači! uguni, ači! iepūst, ači!"

   "Lai, lai, meitiņ, pāries - atsēdies, pasiti pie krūtīm. Dēliņ, eij tu māsiņas vietā uguni iepūst!"
Izgājis dēls, bet tas pats: līdz ko sācis pūst, tā: ači! un ači! Tas skrējis arī pie mātes iekšā, teikdams: "Māmiņ, ači! nevaru, ači! uguni, ači! iepūst, ači!"

   Māte domājuse: "Tata brīnumi - jāiet pašai!"Izgājuse, bet tāpat: līdz ko sākuse pūst, tā: ači! un ači! Nu māte nomanījuse, ka nabags būs piejokojis. Tādēļ ieskrējuse pie dēla, sacīdama : "Dēliņ, ači! mīļo, ači! ņem, ači! to, ači! balto, ači! kaziņu, ači! un, ači! jāj, ači! pie ači! labdara, ači! lai, ači! nāktu, ači! to, ači! spoku, ači! izdzīt, ači! ko, ači! nabags, ači! ielaidis, ači!"

   Dēls paņēmis balto kaziņu un aizjājis pie labdara. Bijis lielas mokas, kamēr labdaris sapratis, pēc kā jājis. Beidzot labdaris taisījies uz ceļu. Atjājis, - izrēgojies - neko darīt. Gājis iekšā. Bet tikko pār slieksni pāri - labdarim tā pate nelaime klāt. Nu tas atmetis ar roku, sacīdams: "Tas, ači! stiprāks, ači! par, ači! mani, ači! Meklē, ači! pašu, ači! nabagu, ači! rokā, ači! un, ači! lūdzi, tam, ači! lai, ači, atplesti, ači!"

   Neko darīt - atraitne sūtījuse dēlu, lai meklē nabagu rokā. Dēls sameklējis trīs dienas, kamēr nabagu atradis. Nu kritis klāt lūgties, lai nāktu atlaist. Nabags teicis "Iešu gan, bet ja tava māsa nenāks pie manis, tad neatlaidīšu."

   Nabags aizgājis un noprasījis meitai īsi: "Vai nāksi pie manis?”

   "Iešu, ači! iešu, ači!"

   Nabags izņēmis no sliekšņa apakšas šķaudāmās zāles un pataisījis visus veselus.

   Tagad meita prasījuse: "Nu saki, kādēļ piejokoji mūs visus?"

   "Tādēļ, ka krietno puisi un mani ar bīstakli trenkāji,"nabags atteicis.

   To dzirdēdama, meita kritusi klāt, lūgties: viņa nebūšot vairs nekad tā darīt, lai piedodot un lai nabags atsakoties no precībām.

   Nabags atteicis: "Vaj domā, meitiņ, ka man, vecam vīram, liela vajadzība tevi precēt - labprāt atsakos, bet tad tev manā vietā jāprec tas puisis, ko tu viņdien ar bīstakli aizdzini."
"Labprāt, labprāt!"meita iesaukusēs.

   "Tad labi, rītu viņu atsūtīšu. Bet to tev saku: ja vienreiz tik neklausīsi savam vīram jeb citādāki kā izrādīsi dusmīgu prātu, tad būšu atkal ar šķaudāmo nelaimi klāt."
   Meita apsolījusēs vairs tā nedarīt. Trešā dienā atnācis puisis. Šī bijuse tik mīļa, tik mīļa, kā medus. Noturējuši kāzas un dzīvojuši ļoti laimīgi.