Vienam tēvam bijis dēls, vārdā Stiprais. Kad Stiprais bija izaudzis, tas sacījis tēvam: «Tēt, parādi jele, cik lieli ir mūsu lauki.»

   Tēvs vedis rādīt. Bet lauka vidū augusi liela, liela egle. Stiprais vaicājis: «Kas tā par puķīti?» — un izrāvis egli, pie galotnes ņemdams, ar visām saknēm. Tēvs brīnījies, bet Stiprais ar vienu roku turējis egli gaisā, ar otru nobraucījis zarus, teikdams: «Te man būs laba nūja, kad iešu pastaigāties.»

   Tas nu tas. Pārgājuši mājā — Stiprais izstaigājies, prasījis mātei ēst. Māte gājusi paraudzīt ātrumā ko uzkost, bet tēvs sacījis:

   «No nieka viņam nekā nav ko iesākt. Izvāri labāk biezputru mūsu piecu nēšu katlā.»

   Māte izvārījusi un patlaban gribējusi biezputru ēdamā podā likt, bet Stiprais sacījis: «Ko tad jūs te vēl smalstīsiet? Paēdīšu tāpat no katla.»

   Un tā licies klāt un izēdis visu. Bet tēvs, to redzēdams, saraucis pieri: «Nē, dēls, ja tā gribi ēst, tad nespēju tevi vairs turēt. Tev jāiet pie ķēniņa, tur tu varēsi pēc sava prāta izstrādāties un izēsties.»

   «Jā, jā, tēt, tas viss varētu notikt, bet tā jau gan neiešu, kad tikai man liks. Lai ķēniņš man nāk pakaļ, tad iešu.»

   Labi. Ķēniņš nu atsūtījis vienreiz, otrreiz — Stiprais kā neiet, tā neiet. Sūtījis seši zaldātus pakaļ — vēl negājis. Nu, ja tā ar labu ne, zaldāti domājuši ar varu aizdabūt, bet Stiprais pasmējies: «Ko es te ar jums, seskiem, ilgāki niekošos — še!» Un tā krāvis katram zaldātam ar vienu pirkstu un nositis.    Bet ķēniņš vēl otrreiz atsūtījis divpadsmit zaldātus. Stiprais ir šos nositis, bet tad apdomājies: «Tas taču neies — ķēniņam tik daudz apskaust ļaudis! Jāiet jau būs.»

   Labi. Aizgājis pie ķēniņa, sniedzis roku un vaicājis: «Nu, ķēniņ, ko laba teiksi man?»

   «Paliec pie manis, man pulka darba!»

   «Jā, jā — manis dēļ!» šis atņurdējis un palicis arī.

Bet pēc kāda laika Stiprais sācis ķēniņam runāt, ka esot nodomājis viņa meitu precēt.

   Ķēniņš atplētis acis: «Ai, dēls, ja tu manu meitu gribi, tad papriekšu tev jāiet pasaulē un jāpārved man zelta zirgs, zelta suns un zelta gailis — ātrāki meitu nedošu, lai tur kas.»

   «Labi!» Stiprais atteicis un tūliņ aizsteidzies pie kalēja, lai nokaļot viņam labi stipru ceļa nūju, kas ne lokās, ne lūst.

   Kalējs nokalis vienu birkavu smagu nūju, bet Stiprais cirtis nūju sev ap pirkstu — nūja pārlūzusi. Nu pielicis vēl birkavu — un tad bijusi gan laba.

   Bet, projām iedams, Stiprais vēl iegājis pie ķēniņa meitas atvadīties un noteicis, lai viņu gaidot atpakaļ — pie cita lai, no dieva puses, neejot.

   Ķēniņa meita tad nosolījusies arī un iedevusi šim savu zelta gredzenu pirkstā.

   Stiprais gājis, gājis — saticis lielu vīru, vaicājis, kas viņš tāds?

   «Esmu Ūdeņudzinējs. Ja savu rungu ūdenī lieku, tad tūliņ ūdens atšķiras, ka var sausām kājām pāriet.»

   «Tad nāc līdz, tu esi labs!»

   Šis bijis ar to mierā. Gājuši abi divi un satikuši tādu vīru, kas stūmis kalnus lejā. Stiprais vaicājis:    «Kas tu tāds esi?»

   «Esmu Kalnustūmējs!»
   «Tad nāci līdz, tu esi labs!»

   Nu gājuši visi trīs un satikuši atkal lielu vīru. Stiprais apvaicājies: «Kas tu tāds esi?»

   «Esmu Simtujūdžuredzētājs un dzirdētājs. Es simtu jūdžu tālumā visu saredzu, visu nodzirdu.»

   «Tad nāc līdzi, tu esi labs!»

Nu gājuši visi četri un nogājuši līdz velna pilij, bet velna pilij visapkārt bijusi liela upe — nekā pārkļūt.

   Tad Ūdeņudzinējs sitis ar savu rungu upei — uz reizi palicis sauss. Iegājuši velna pilī — tur sēdējusi veca vecene istabā. Tā bijusi velna māte, bet velns pats ar saviem dēliem nezin kur bijis aizkūlies.

   Bet tur bijis viens tilts, pa ko velni arvienu mājā jājuši. Šo tiltu Stiprais pavēlējis Simtujūdžuredzētājam un dzirdētājam tūliņ apsargāt, lai velni slepeni neuzbruktu, bet tos divus raidījis gulēt un pats arī nolicies pasnaust. Snaudis, snaudis — nekāds labs miegs nenācis. Beidzot izburzījis acis, klupis augšā un gājis labāk pārlūkot, kā pie tilta klājas. Aizgājis — še nu tev! Simtujūdžuredzētājs un dzirdētājs gulējis aizmidzis.

   Ujā! tās dusmas Stiprajam, bet apdomājies — neteicis nekā, lai arī izguļas miega pūznis! Un tā nu pats pagājis apakš tilta un sācis vērot, vai nāks šie vai nenāks šonakt?

   Vērojis, vērojis — jā, ap pusnakti nāks gan pats jaunākais velna dēls melnā zirgā un melns suns ar melnu gaili vēl līdzi. Atjās pie tilta — zirgs neiet pāri.

   «Kas tur ir?» velna dēls vaicājis. Zirgs, suns un gailis atbildējuši: «Apakš tilta stiprs vīrs, tas mūs nositīs.»

   «Lai tad viņš nāk ar mani spēkoties, ja viņš tik stiprs ir!»

   Stiprais gājis un kā krāvis velna dēlam ar savu dzelzeni pa pieri, tā bijis uz vietas nost.

   Nu paņēmis zirgu, suni un gaili, aizvedis velna pilī un ievietojis velna stallī.

   Rītā vaicājis redzētājam, vai naktī esot ko redzējis? Neesot neko redzējis, šis atbildējis. Labi, kad nu ne, ne —sūtījis otrā naktī Kalnustūmēju. Bet ar Kalnustūmēju tāpat noticis kā ar to pirmo. Stiprajam gulētāja vietā bijis jānokauj viduvējā velna dēls un viņa zirgs, suns un gailis jāpārved velna stallī. Trešo nakti sargājis Ūdeņudzinējs — ar to tāpat. Stiprais nokāvis viņa vietā vecāko velna dēlu, bet zirgu, suni un gaili pārvedis velna stallī.

   Ceturtā naktī pats Stiprais rīkojies tiltu sargāt. Bet viņš priekšlaik nolicis uz galda trīs šķīvjus, uz šķīvjiem glāzes un glāzēs ūdeni, piesacīdams saviem biedriem: «Te jūs palieciet pie šīm glāzēm skatīdamies. Ja viņās ūdens paliek par asinīm, tad maisiet un maisiet ūdeni, cik tikai varat, lai man, uz tilta cīnoties, spēks nāktu klāt.»

   Labi. Nogājis apakš tilta un sargājis. Jā — nāks pusnakts, jās pats velns zelta zirgā, lai visa zeme rīb, un zelta suns un zelta gailis vēl līdz. Atjāj pie tilta — zelta zirgs zviedz, zelta suns rej, zelta gailis dzied un neiet pāri.

   «Kas tur ir par nelaimi?» velns iesaucies.

   Zelta zirgs, zelta suns un zelta gailis atbildējuši: «Apakš tilta ir pats Stiprais, tas mūs nositīs.»

   «Lai tad tas daudzinātais Stiprais nāk ar mani izspēkoties!»

   Labi. Stiprais gājis arī, un nu briesmīgi sīvi sākuši spaloties. Velns krāvis Stiprajam, Stiprais līdz puslieliem sastidzis zemē. Tad krāvis Stiprais velnam, velns līdz krumšļiem sastidzis zemē. Nu velns otrreiz gāzis Stiprajam, Stiprais jau pāri pa ceļiem sastidzis. Tad gāzis velnam pretim, velns līdz puslieliem iestidzis. Velns vēl trešreiz spēris Stiprajam, un nu Stiprais līdz gūžām zemē iekšā. Tad Stiprais iesaucies: «Vai ir brīv vīram darbā atpūsties?»

   «Ir!» velns atteicis, «zināma lieta, ka ir!»

   Bet pa to laiku pilī ūdens jau bijis pārvērties glāzēs par asinīm un kūsājis malām pāri, un šie, miegā izbadējušies, pagāni, gulējuši.

   Stiprais, to manīdams, norāvis īsā atpūtas brītiņā savu cepuri un drāzis pils sienā, bet biedri neuzmodušies. Tad norāvis apavas un drāzis pils sienā — šie vēl neuzmodušies. Beidzot norāvis savu kakla drānu un drāzis pils sienā. Kakla drāna, par laimi, izcirtusies sienai cauri, ķerdama šiem gultu kājas, un tad, tad miegainie uztraukušies vienreiz un, zināms, tūliņ, nelaimi juzdami, maisījuši arī, ko jaudājuši.

   Bet, cik šie asinis diktāki kūluši, tik Stiprajam acīm redzot pieradies spēks, un nu ņēmies ar velnu pa otram lāgam. Velns tagad sitis, sitis šo, bet brīnumi, tavi brīnumi! Stiprais nemaz vairs neplacis zemē — pavisam otrādi vēl: ik uz sitiena cēlies no iestiguma ārā. Turpretim Stiprais velnu iedzinis pavisam zemē un tad gavilēdams iesaucies: «Lai nu velns velnu rauj!»

   To padarījis, Stiprais paņēmis velna zelta zirgu, zelta suni un zelta gaili, aizvedis pilī un tad, biedrus pieaicinādams tuvāk, izpļaukājis šos labi, ka nebijuši modri. Bet rītā Stiprais katram iedevis vienu zirgu, vienu suni un vienu gaili — tos, ko velna dēliem bij atņēmis. Pats paturējis zelta zirgu, zelta suni un zelta gaili, un tad, sēzdamies zirgiem mugurā, griezušies mājā.

   Bet, gabalu pajājušiem, Stiprais piepeši atminējies: «Kur tad mans zelta gredzens, ko ķēniņa meita pirkstā mauca? Tas aizmirsies velna pilī.»

   Nekā darīt — biedrus sūtījis uz priekšu un pats pajājis to gabalu atpakaļ pēc gredzena. Aizjājis — bet kas ir? Velna pils durvis aizslēgtas — ne domāt iekšā tikt vairs. Izdomājies, ko nu darīt? Te zelta zirgs, suns un gailis pamācījuši šo par mušu pārvērsties un pa atslēgas caurumu ielīst gredzenam pakaļ. Labi. Palicis par mušu, ielīdis pa atslēgas caurumu un patlaban gribējis savu gredzenu ņemt. Te paskatījies - otrā istabā nosēdušās trīs velna meitas ar velna māti un spriež.

   «Pag!» viņam iešāvies prātā. «Jādzird taču, kas šīm te īsti spriežams?»

   Un tā uzlaidies krāsns augšā un klausījies. Velna māte teikusi: «Mums tam Stiprajam jāatriebjas. Rīt palikšu, kur viņi jāj, par baltu krogu, tad tie ieies iekšā un paliks.»

   «Tas nav nekas!» pirmā meita atteikusi, «bet es palikšu par karstu sauli viņus slapināt;un tad tur gadīsies dzestra upīte, pie tās viņi tieksies dzert un tad paliks.»

   «Tas nav nekas!» otra meita atteikusi, «bet es palikšu par skaistu bumbieri ar bumbieriem galā, tos viņi tīkos ēst un paliks.»

   «Tas nav nekas!» trešā meita atteikusi, «bet es palikšu par zāļainu pļavu un uzsūtīšu tiem saldu miegu. Tad viņi palaidīs zirgus ganīties, bet paši apgulsies un paliks.»

   Stiprais, to padzirdējis, ātri paķēris gredzenu, izlīdis pa atslēgas caurumu, pārvērties par cilvēku, lēcis zelta zirgam mugurā un, ko vien mācējis, ar zelta suni un ar zelta gaili pūtis biedriem pakaļ.

   Pieskrējis klāt un neteicis ne vārda. Jājuši, jājuši — jā, uz vienu reizi gadīsies balts krogs priekšā. Biedri tūliņ kā sadzelti — iet tik iekšā un iekšā, bet Stiprais nelaiž neparko. Pajāj atkal — sāk tā dedzināt, tā dedzināt karsta saule — jādomā, vai izceps! Un tik dzidra, dzestra upīte turpat kā pasūtīta. Ko tad nu? Tas biedriem dieva dots — tūliņ dzert, bet Stiprais neļauj neparko. Pajāj atkal, Stiprais liek apskatīties, vai ir vēl upīte. Paskatās — nav, un dzert arī vairs negribas. Bet nu gadās bumbiere ar skaistiem bumbieriem. Šiem atkal kārums tos ēst, bet Stiprais neļauj. Pajāj atkal — gadās pļava, ka zied vien no ābula, un šiem tāds salds miegs, ka nevar ne zirgā vairs nosēdēt. Bet Stiprais skubina ar varu: «Te gulēt ne, jāsim tālāk!»

   Aizjāj pie krusta ceļa, šiem miegs nezin kur palicis, kur ne. Bet te pie krusta ceļa Stiprais šķīrās no biedriem, sacīdams: «Ņemiet katrs savu zirgu, suni un gaili un jājiet tagad, kur paši gribat, es arī jāšu savu ceļu.»

   Labi.

   Un tad Stiprais pārjājis pie ķēniņa ar zelta zirgu, zelta suni, zelta gaili un dabūjis ķēniņa meitu par sievu.