Vecs vīriņš mežā saticis vilku tēvu. Vilks bijis ļoti izsalcis un uzbļāvis vīram: «Sataisies, tev jāmirst! Šorīt tu man neatļāvi kadiķī gulēt! Vēl tagad mana galva sāp no tavas aurēšanas.»

«Mīļo kuplasti, es jau tik degunu nošņaucos.»

«Lai nu kā, tev jāmirst, sataisies!»

«Kas stiprāks, tam mūžam taisnība!» vīrs noņurdējis un tad ņēmies vilku lūgt, lai atvēlot priekš miršanas pie viņa astes mirstamo sveci nomērot. Vilks atvēlējis. Nu vīrs sveces mērošanai nogriezis labu mērkoku, īstu metamo, un tad, vilka asti gar roku aptīdams, sācis tik mietēt, saukdams: «Kas stiprs, tam taisnība; kas gudrs, tam padoms.»

Beidzot aste notrūkusi un pussisto vilku vīrs smiedamies iesviedis krūmos. Vilks drīzi atžilbis un sācis kaukt. Uz viņa kaukšanu saskrējuši tik daudz vilku, ka vīrs tik mokām vēl iespējis eglē uzsprukt. Nu vilki ilgi prātojuši, ko darīt. Beidzot nosprieduši cits citam mugurā kāpt un tā līdz egles galotnei pacelties.

Sasistajam vilkam tas bijis ļoti pa prātam. Viņš tūdaļ nostājies pie egles un licis tik citiem viņam uz muguru kāpt. Drīz vilku čupa pacēlusies līdz egles galotnei. Patlaban, rāpies vēl beidzamais vilks augšup un gribējis vīru kampt, bet vīrs iečukstējis tam ausī: «Vai dzirdi, brāl, kamēr tie citi manu miesu apēd, ēd labāk te augšā viens pats. Es pieturēšos pie zara un tad tik kodi. Bet, iekams sāci, atvēli uz ātru roku pie tavas astes mirstamo sveci nomērot.»

Vilks atvēlējis. Nu vīrs izvilcis naželi, nogriezis vilkam asti un nosviedis zemē, iesaukdamies: «Pliksāni, še tava aste!» Pliksānis, sasistais vilks, knaši ķēris asti, jo domājis, ka tā viņa aste, bet visa vilku čupa, pliksānim no apakšas izlecot, nu klupusi, kritusi. Kaklus lauzdami, tie aizgājuši kā tauriņi projām. Un no tā laika vilkiem visiem kakli stīvi.