Vecos laikos kāds tēva dēls bijis tik stiprs, ka cīkstojoties nevarējis tai apgabalā neviena pretinieka dabūt. Viņš sataisījies iet citā apgabalā pretinieku meklēt. Gājis vienu dienu, gājis otrudienu - nekur tāda atrast. Beidzot stiprinieks iegriezies vienās mājās, kur veca māmiņa plāceņus siekiem mērojuse.

   "Kur, puisīt, eji?"māmiņa jautājuse.

   "Eimu meklēt pretinieku cīkstoties."

   "Nu, kad pārnāks mani divi dēli, tad tu varēsi gan pacīkstoties."

   Māmiņa nu izcepuse vēl trešo sieku plāceņu un tad gaidījuse dēlus mājās. Pēc kāda laika abi pārnāk - katram brieds padusē un stirna uz mazā pirkstiņa. Māmiņa noliek katram sieku plāceņu priekšā un aicina ciemiņu pie trešā sieka. Šie noēd savu sieku gārdu muti un izdzer pusmucu miestiņa, ciemiņš turpretim nevar siekam kaudzītes noēst, kur nu vēl pusmucu pievarēt. To redzot, stipriniekam jau paliek pliekana dūša: viņš būšot labāk no rīta cīkstoties. Vakarā māmiņa uztaisa vienam dēlam guļu pie vienām durvīm, otram dēlam pie otrām durvīm un ciemiņam plāna vidū.

   Naktī viens dēls ieklepojās. Bet klepum tāds spēks, ka aizsviež ciemiņu no plāna vidus līdz otrajām durvīm, taisni otram dēlam virsū. Tūlīt otrs dēls arī ieklepojās un aizsviež šo, kā tauriņu atpakaļ pie pirmā klepotāja. Un tā nu stiprinieku sasvaidā cauru nakti, kā čubmaišeli drīz uz vienu galu, drīz uz otru. No rīta šis ne uz to pusi vairs cīkstoties, viņš laiž ļekas vaļām, bet abi dēli lobj pakaļ. Par laimi bēdzējs satika vīru ar resnu baļķi uz kamieša. Viņš lūdz, lai jel paglābjot no tiem, kas viņam tur pakaļ dzenoties. Vīrs nosviež baļķi, noķer abus brāļus, iebāž to vienu vienā bikšu kabatā, to otru otrā bikšu kabatā un tad saka: "Steidzies tik nu projām, kamēr viņi kabatās. Kad būsi aizgājis tik tāļu, ka nevarēšu saredzēt, tad laidīšu abus ārā!"

   Mājās tēva dēls stāsta brīnīdamies: "Vaj akls! esmu gan stiprs, bet tur uzgāju tādus, kam neesmu maza pirkstiņa vērts - tie divi bij stipri, kur nu vēl tas trešais."