Vienam ķēniņam bija viena vienīga meita, ko viņš ļoti mīlēja, bet tā bija par daudz stūrgalvīga un izsmēja visus preciniekus.

   Reiz ķēniņš iztaisīja lielas dzīres, kur salūdza ļoti daudz viesu, lai meita no tiem izvēlētu sev vīru. Ķēniņa meita ienāca zālē un sāka atkal viesus izsmiet: lielākos sauca par sētas mietiem, mazākos — par mucas spundēm. Starp viesiem bija arī viens ļoti bagāts ķēniņa dēls, to ķēniņa meita nosauca par Stradabārdu. Vecais ķēniņš par to ļoti apskaitās un sacīja uz savu meitu: «Kurš rītā pirmais pienāks pie manām durvīm, tam es tevi atdošu par sievu.»

   Vecais ķēniņš nu norunāja ar šo Stradabārdas ķēniņu, lai viņš pārģērbjoties par nabagu un rītā pirmais atnākot pie šā durvīm. Ķēniņa meita par to norunu nekā nezināja. Rītā agri atnāca pie ķēniņa durvīm viens nabags, un ķēniņš — pēc sava solījuma — atdeva tam savu meitu par sievu. Ķēniņa meitai nu bija jāiet ar rūgtu prātu nabagam līdz.

   Labu gabalu nogājuši, viņi nonāca pie lielas, skaistas pļavas. Ķēniņa meita prasīja: «Kam šī pļava pieder?» Nabags atbildēja: «Stradabārdas ķēniņam!» Ķēniņa meita pārdomāja savā prātā: «Kaut es pie viņa būtu gājusi!»

   Tālāku ejot, viņi nonāca pie skaistas pils ar lielu dārzu, un ķēniņa meita prasīja: «Kam šī pils pieder?» Nabags atbildēja: «Stradabārdas ķēniņam!» No žēlabām ķēniņa meita nezināja, ko darīt, ka nebija gājusi pie Stradabārdas ķēniņa. Tālāku ejot, viņi nonāca pie mazas, pussagruvušās būdiņas, ķēniņa meita prasīja: «Kam šī būdiņa pieder?»

   Nabags atbildēja: «Tev un man.»

   Nu līda abi būdiņā iekšā, un nabags tūliņ pasniedza sakaltušas maizes garozas, ko ēst. Tad viņš atnesa viņai ratiņu ar lielu linu kodeļu, lai vērpj. Kādu brītiņu vērpjot, viņai jau sāka asinis tecēt gar pirkstiem, jo pie tēva viņa nebija tādu darbu strādājusi. Nabags izlikās par saskaitušos un sacīja: «Kā — tu nevari vērpt! Tad ved man traukus uz tirgu pārdot!»

   Tā nu viņa brauca ar traukiem uz tirgu. Divas pirmās dienas gāja labi ar pārdošanu, bet trešā dienā iejāja kāds kungs ar zirgu viņas traukos un saplēsa visus izliktos traukus. Tas jājējs bija atkal tas pats Stradabārda, kas tik bija pārģērbies citās drēbēs. Ķēniņa meita nu nāca raudādama no tirgus mājā un stāstīja nabagam, kas šai noticis. Nabags atkal izlikās dusmīgs un lika viņai, lai ejot pie Stradabārdas par ķēķa meitu, ka nemākot traukus glabāt.

   Viņa arī aizgāja uz Stradabārdas pili, un tur viņai klājās drusku labāki. Pati bija paēdusi un atnesa arī šo to uz māju savam nabagam.

   Reiz Stradabārda sarīkoja savā pilī lielas dzīres, kur saaicināja daudz viesu. Ķēniņa meita arī bija palīgā ēdienus vārīt un savu daļu bija atkal ielējusi krūzē vīram. Uz māju iedama, viņa bija vēl piegājusi pie durvju šķirbas paskatīties, kā viesi danco. Te uzreiz viens kungs attaisīja durvis vaļā, ierāva ķēniņa meitu iekšā un sāka ar to dancot. Nu visu viesu priekšā viņai nokrita krūze zemē, un viņa nezināja, ko no kauna darīt.

   Šis dancotājs bija pats Stradabārdas ķēniņš, kas nu svinēja īstas kāzas ar skaisto ķēniņa meitu. Pēc tādas mācības viņa tagad bija laimīga un priecīga bez gala.