Reiz vienās mājās bijis vecs, vecs suns. Tas bijis jau savu mūžu izkalpojis saimniekam un nekur vairs nederējis. Vienu dienu saimnieks noteicis: «Kur lai tādu vecu maitu liek, jādzen tik mežā,» un padzinis šo no mājām.

Suns, nabadziņš, gājis arī, ko lai citu dara , ka dod ar koku pa muguru. Tas aiziet mežmalā, noguļas saulītē un domā,

Te vilks klāt un prasa, ko šis te darot. Suns atsaka, ka taisot kurpes. Esot kājas stīvas, nagi tādi aplupuši, un bez kurpēm vairs nekur nevarot dēties.

Nu vilks sāk gudrot, ka viņam taču arī nagi pavisam paputējuši, viņdien uzgājis uz ledus un tik tikko nepagāzies. Prasījis sunim vai viņš šim arī nevarot kurpes pataisīt. Jā, varot arī, suns atbildēja, tikai tad šim vajagot atstiept labi dūšīgu jēru. «Tas nekas,» vilks atsaka un aiziet - rītā būšot jērs klāt.

No rīta arī vilks atnesis lielu aunu un prasījis, kad kurpes būšot gatavas. Suns atbildējis, lai nākot pēc trim dienām, tad būšot gatavas. Labi, vilks nogaidījis trīs dienas un nāk pēc kurpēm. Bet ko nu suns? Tas pa to laiku aunu apēdis, bet no kurpēm vēl ne jaudas. Atnāk vilks, un suns saka: «Vai, draugs, tā āda gan nekur nederēja, uz liesti stiepjot, saputēja, ko tu būtu iesācis ar tādām kurpēm.»

Vilks nu nolaizās vien — viņam taču arī labi būtu smēķējusi dūšīgā auna gaļa, bet ko tu darīsi, kas paspēlēts, tas pazaudēts. Suns nu saka, ka šis kurpes varot gan iztaisīt atkal pēc trijām dienām, bet tad lai labāk pagādājot kādu treknāku teļu — tam esot tā kā drusku stiprāka āda nekā aunam.

Vilkam kurpes arī gribas kā neprātā, un tas otrā dienā atkal pie suņa klāt ar īsti treknu un dūšīgu teļu. Nu suns nosaka atkal, lai pēc trijām dienām vilks nāk kurpēm pakaļ, tad būšot gatavas.

Trešā dienā suns visu teļu apēdis, bet no kurpēm atkal nekā.

Atnāk vilks, un nu suns lūdzas tāpat kā pirmā reizē — āda saputējusi gabalu gabalos, uz liesti stiepjot, kā lai tur kurpes iztaisa? Un tādām kurpēm, kādas šim vajagot, no teļa ādas arī nekas nevarot iznākt, tur vajagot labi dūšīgu kumeļu. Vilks sola pagādāt arī kumeļu, bet tad nu gan tā kā kurpes būtu. Jā, suns apgalvo, ķepu pie pieres sizdams, ka no kumeļa ādas kurpes būs uz patenti.

Nu vilks aiziet atkal un otrā dienā atstiepj īsti brangu kumeļu, jau apkalts arī. Suns nu nosaka, ka trešajā dienā kurpes būs gatavas, un tā vilks atkal aiziet.

Pēc trijām dienam vilks jau itin agri klāt un prasa sunim kurpes rokā.

Suns atkal visu kumeļu apēdis — nagi vien palikuši. Tas, nabadziņš, tīri sabijies, vilku tik agri pie sevis ieraudzīdams, un pavisam apjucis. Te uz vienu reizi tas paskatās uz kumeļa nagiem, un tam padoms uzreiz rokā — tās taču pirmā numura kurpes. Devis vilkam, lai mauc tikai kājās, arī paslidināties ar tām varēšot.

Vilks nu priecīgs kā neprātā un sper arī kurpes kājās. Uzsper kājās un tūliņ ies uz ledu slidināties. Bet kur tad tu, puis, ar šitādām kurpēm uz ledu laidīsies? Kā kāpj pirmo soli uz ledus, tā tūliņ izplešas kājas katra uz savu pusi, un vilks netiek vairs no vietas.

Nu lūdzis suni, lai tas nākot palīgā tikt no ledus zemē. Suns pieskrējis, paķēris aiz čupras un rāvis erceniski pa ledu pāri, lai tikai šis labi izslidinās.

Bet turpat gadījušies meža braucēji. Tie noskatījušies, kā suns vazā vilku pa ledu, un nodomājuši, ka vecais suns grib vilku nokost, bet nevar aiz liela vecuma. Malkā braucēji nu steigušies sunim palīgā un novietējušivilkam ribas īsti pa krietnam.

No tā laika saimnieks ņēmis suni atkal atpakaļ pie sevis un turējis līdz pašam vecumam.