Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Tā iet, kad par muļķi dēvē
Teicējs: Valdis Lūriņš
Ilustrators: Kaspars Studāns
Vienam saimniekam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tos vecākos — gudros dēlus — tēvs iedevis podnieka amatā, bet muļķi paturējis mājā — tas nekādā amatā nav ņēmies. Bet mājā muļķis ari neko laba nestrādājis, pa aizkrāsni vien vairāk novalstījies.
Kad tēvs vēlāk nomiris, vecākie brāļi, podnieki, palikuši vieni paši par saimniekiem tēva mājās un muļķīti atstūmuši: tas nekā nejēdzot. Muļķītis domājis: «Nu, kad es nejēdzu, tad lai arī es nejēdzu!»
Bet nu gudrie brāļi, par saimniekiem tikuši, gribējuši vēl gudrāki būt: sagudrojuši, ka būšot bez kalpiem iztikt, daudz, ja turēšot kādu meitu par saimnieci, bet to mazumiņu laukus apstrādāšot paši un pastarpām tikai taisīšot podus, tad palikšot ātri, ātri bagāti, nopirkšot vēl otras mājas, varbūt ir muižu un dzīvošot tiklab kā dieva ausī, bet muļķītim — tam nevajagot nekā dot, nekā atmest, viņš varot kalpot itin brangi par velti, par vēderu.
Un tad gudrie saimnieki sākuši ari rauties ar darbiem, bijis jādomā: manta pati krausies pa logiem, pa durvīm iekšā. Drīzi aruši, drīzi taisījuši podus, drīzi atkal taisījuši podus un tad aruši — tā vien. Bet, kad ar podiem bijuši jau gandrīz visi sētmali pilni, tad triekuši muļķīti ar lielu vezumu uz Rīgu, lai pārdodot, cik dārgi vien zinādams, un naudu lai pārvedot — jo vairāk, jo labāk!
Muļķītis gan ieteicies: visu nekad nevarēšot pārvest, viņam taču kāds grasis vajadzēšot tēriņa naudas un tā, bet šie atcirtusi: «Kas vēderu nevar godam nopelnīt, ko tas var tērēt?»
No dieva puses, lai neaiztiekot naudu.
«Labi!» muļķītis atteicis.«Neaiztikšu arī!Neskatīšos naudai ne virsū!» —un aizbraucis.Rīgas tirgū pircēji saronas:cik gribot gabalā?
«Cik gribu? Ko es tur varu gribēt: man noteikts naudu neieredzēt, un tad es arī viņu negribu redzēt, ņemiet podus un nevaicājiet, cik gribu!»
