Kāds tēvs, uz miršanas gultas gulēdams, ataicinājis savus trīs dēlus — divi bijuši gudri, bet trešais muļķis — un sacījis: «Mani dēli, es nomiršu, un mani apglabās kapā, bet jūs nāciet sargāt mani kapsētā trīs naktis no vietas, katrs savu nakti: vecākais pirmo, vidējais otro un tas, ko jūs par sliktāko turat, trešo.»

   Necik ilgi, tēvs nomira. Kad viņš bija apglabāts, muļķītis teica vecākajam brālim: «Šonakt tev jāiet sargāt.» Bet vecākais atbildēja: «Es neesmu nekāds miroņu sargs, ja tev patīk, tad ej tu manā vietā!

   Muļķītis aizgāja. Ap pusnakti viņš sasita plaukstas un sauca: «Tēvs, celies augšā!» Tēvs uzcēlās un vaicāja: «Nu, dēls, kāpēc tad vecākais nav nācis?» «Ko nu, tēt! Tas jau teica, ka neesot nekāds miroņu sargs, un atļāva man nākt!» Tad tēvs teica: «Dēls, tu manu prātu esi pildījis, vecākā brāļa vietā nākdams, par to es tev došu sudraba zirgu ar zvaigzni pierē, un, kad tu no kreisās puses tam caur ausi līdīsi, tad būsi sudrabā ģērbies! Bet, kad tu ielīdīsi caur otru ausi, dabūsi savas vecās drēbes.» Tad tēvs iedeva dēlam stabulīti, ar to lai pūšot, ja zirga vajagot, tad tas tūlīt ieradīšoties. Kad tēvs ar dēlu bija izrunājies, viņš iekāpa atkal kapā, un dēls dienasgaismā gāja uz mājām. Vakarā viņš sūtīja otru brāli sargāt tēva kapu, bet arī tas negāja un atbildēja tāpat kā vecākais brālis.

   Otrunakt tēvs atkal iedeva muļķītim zirgu un stabulīti, pamācīdams tāpat kā pirmajā naktī. Bet šoreiz zirgs bija ar zelta spalvu un mēnesi pierē. Trešajā nakti, tāpat kā pirmajā, muļķītis ieradās kapsētā un, sasitis rokas, sauca: «Tēvs, celies augšā!» Tēvs piecēlies un teicis: «Nu, dēls, par tavu paklausību es došu tev dimanta zirgu — ar dārgiem akmeņiem rotātu. Kad tu viņam no kreisās puses caur ausi līdīsi, tad tev būs tāds pats apģērbs kā zirgam spalva. Dzīvo nu vesels, tagad es tevi no kapa sargāšanas atlaižu.»

   Tad viņš iekāpa kapā — un muļķītis gāja uz mājām, it kā nekā nebūtu ne redzējis, ne dzirdējis.Gudrie brāļi katru reizi, kad viņš pārnāca, prasīja, ko labu pie kapa dzirdējis un redzējis. Bet viņš tikai stāstīja: «Citu neko neesmu redzējis kā kapsētu un dzirdējis esmu tikai koku šņākšanu.»

   Mājās jeb, labāk sakot, rijas aizkrāsnē dzīvodams, muļķītis no gudrajiem brāļiem dabūja zināt, ka ķēniņš izlaidis tādu pavēli: Šā meita sēdot lielā stikla kalnā, kurš tur jāšus uzjāšot, tam viņš to gribot dot par sievu un pašu iecelt par tās zemes ķēniņu. Arī gudrie brāļi domāja uz turieni jāt, tikai nevis ar zirgiem, bet ar āžiem, jo ar āžiem stāvos kalnos esot vieglāk jāt nekā ar zirgiem. Gan muļķītis lūdzās, lai arī šo ņemot līdzi, bet gudrie pavēlēja, lai šis savu pavardu rušinot un cūkas uzskatot.

   Kad gudrie bija aizgājuši, muļķītis papūta savu stabulīti, tūlīt atskrēja sudraba zirgs. Caur zirga ausi izlīdis, viņš dabūja sudraba apģērbu. Jādams uz stikla kalnu, viņš ceļā panāca brāļus un, uzšāvis katram pa muguru, sauca: «Nu, ašāk!» Brāļi noskuma un teica: «Tas tik bija kungs!» Pie kalna noticis, muļķītis vienu trešo kalna uzjāja un griezās atpakaļ. Par to citi jājēji ļoti brīnījās. Otrā rīta viņš atkal taisījās brāļiem līdzi, bet tie atbildēja: «Ko tu tur darīsi! Kad tu redzētu to kungu, kas tur bija! Tas tevi būtu pīšļos saminis — mums jau katram pa muguru iedeva.»

   Kad gudrie bija aizgājuši, muļķītis iepūta savā stabulītē divas reizes. Nu atskrēja zirgs ar zelta spalvu, un viņš, par apzeltītu jātnieku pārvērties, sēdās zirgam mugurā un aizjāja. Panācis, tāpat kā pirmajā reizē, savus brāļus, viņš iesita katram divreiz pa muguru un uzjāja kalnā divas trešdaļas ceļa. Cilvēki pie kalna vēl vairāk brīnījās, zelta jātnieku ieraudzīdami. No kalna nojājis, viņš laidās uz mājām un, savas drēbes pārmainījis, nosēdās aizkrāsnē.

   Trešajā dienā, kad brāli bija aizjājuši, muļķītis izlīda no aizkrāsnes, papūta trīs reizes stabulīti un dabūja zirgu, kas tīrā dimantā un dārgos akmeņos mirdzēja un laistījās. Izlīdis zirgam no kreisās puses caur ausi, viņš tapa vēl greznāks. Vienā mirdzumā viņš jāja prom uz glāžu kalnu. Uz ceļa, panācis brāļus, viņš katram trīs reizes uzšāva tā, ka tie aiz kauna un sāpēm nezināja, ko iesākt.

   Ticis pie kalna, muļķītis vienos lēkšos uzjāja kalnā. Kalna galā, pie ķēniņa meitas nokļuvis, viņš to noskūpstīja. Ķēniņa meita tai brīdī iespieda viņam ar savu gredzenu pierē zīmi. Noskūpstījis ķēniņa meitu, muļķītis, tāpat kā uzjājis, nojāja no kalna zemē.

   Mājas, goda drebēs novilcis, viņš apsēdās pelnos un gaidīja brāļus pārnākam. Lai zīmi uz pieres neredzētu, viņš apsēja ap galvu lakatu.

   Gudrie brāli pārnākuši runāja par grezno jātnieku. Ieraudzījuši muļķītim apsietu galvu, viņi jautāja, kas šim par nelaimi notikusi. Muļķītis atteica, ka sāpot galva un tādēļ esot to apsējis.

   Drīz pēc tam pa visu valsti sāka meklēt to, kurš ķēniņa meitu skūpstījis, bet nevarēja atrast, Tad ķēniņš lika saaicināt savus pavalstniekus un pils priekšā pēc kārtas apskatīt. Vispirms nāca princi un citi lielmaņi. Tomēr neatradās neviena, kam pierē būtu ķēniņa meitas zīme. Tad nāca muižnieki unciti bagātnieki — arī tur nebija meklētā. Nu lūkoja pie zemniekiem, bet arī pietiem neatrada. Visupēdīgi apskatīja nabagus.

   Gudrie brāļi bija ielikuši muļķi nabagu rindā. Kad nāca viņa reize, ķēniņa meita pati atraisīja galvas autu un ieraudzīja pierē zīmi. Gudrie brāļi, to redzēdami, sakaunējās un, ceļos nometušies, lūdza piedošanu, bet muļķītis neko neatbildēja un tikai lūdza, lai viņu uz mazu laiciņu atlaižot.

   Pagājis, kur nebija cilvēku, viņš papūta trīs reizes stabulīti, un tūdaļ atskrēja zirgi. Izlīdis caur zirgu ausīm, viņš pārvērtās par staltu jātnieku un jāja pie ķēniņa. Gar brāļiem jādams, viņš teica:

   «Tā ir tēva piemiņa, ko viņš man iedeva.»

   Gudrie brāļi nu vēl vairāk sakaunējās un atminējās, ka bija ļoti slikti darījuši, tēva prātu nepildīdami. Ķēniņa meita, stalto jātnieku ieraudzījusi, tūlīt to pazina. Abi viens otru iemīlēja, un ķēniņš taisīja tiem drīz vien kāzas un atdeva savu troni. Jaunais ķēniņš bija labs valdnieks un satika ar pavalstniekiem kā tēvs ar saviem bērniem.