Vagāre brauc pa ceļu un satiek lāci. Lācis uzbļauj: «Vīrs, es tevi ēdīšu!»

   «Ko nu mani ēdīsi! Es atvedīšu tev labāk auzu vezumu, vīru, zirgu un kūmiņu.»

   Vagāre aiziet vezumu piekraut, paņem darbinieku, uzliek lapsu kūmiņu uz vezuma un liek braukt. Kūmiņu tas tik piekrāpšanai ņēmis līdz. Kamēr vezums ar riņķi brauc, vagāre iet taisni pie lāča, iekur uguni un gaida vezumu. Braucot kūmiņš lēkā pa vezumu un sauc: «Vai, kā man kājas salst, vai, kā man kājas salst!»

   «Ej pie uguns sasildīties!» vīrs pamāca.

   «Iešu, iešu, bet kas tur tāds melns tup? Vai, kā man kājas salst, vai kā man kājas salst!»

   Lācis domā, līdzko kūmiņš būs pie uguns, tā brāc! Virsū, bet, kad kūmiņš tūdaliņ nenāk, tad lācis iečukst vagārem: «Saki kūmiņam, ka tupētājs ozola celms!»

   «Kūmiņ, nāc, nāc sasildīties, tas jau ir ozola celms!»

   «Nu, ja tas ozola celms, tad vel viņu ratos.»

   «Vel, tik vel, es jau ļaušos!» lācis atkal iečukst. Vīrs nu nomauc riteņus un veļ lāci ratos.

   Bet kūmiņš tik lēkā pa pļavu un sauc: «Vai, kā man kājas salst, vai, kā man kājas salst!»

   Kad lācis ievelts, tad vagāre saka: «Kūmiņ, nāc nu apsildīties!»

   «Vai kluci ar' labi pieklūgoji?» kūmiņš prasa.

   «Klūgo, tik klūgo, es jau ļaušos!» lācis atkal iečukst. Vīrs nu noklūgo lāci, cik labi vien māk.

   Kad tas padarīts, tad vagāre saka: «Kūmiņ, nāc nu apsildīties!»

   Kūmiņš nu arī tūlīt klāt, uzlec lācim virsū, spļauj acīs, cērt pliķus un sauc: «Miķītis ratos, Miķītis ratos!»

   Lācis gan grib visus ratus saplēst, bet noklūgots, ka ne pakustēt. Nu brauc visi ar vezumu mājā. Mājās kūmiņš ieskrien pie kunga. Kungs iznāk laukā. Kūmiņš gardiem smiekliem uzlec atkal uz ratiem, spļauj lācim acīs, cērt pliķus un sauc: «Miķītis ratos, Miķītis ratos!» Kungs ieliek lāci dzelzs būdā, kur nabadziņš dažus gadus notupēja.