Jaunākais nav tam pretī un visi trīs dodas atkal ceļā. Viņi apgulstas tai pašā mežā, bet rītā nevar uzmodināt jaunāko brāli. Vecākie aiziet projām, bet jaunākais, vēlāku pamodies, uzmeklē turpat vardes alu un brīnās, ka vardei tagad līdz pus gurniem ir cilvēka kājas. Varde, viņu ieraudzījusi, saka: "Līdz šim tu mani mazgāji trīs reiz dienā, bet nu tik vajadzēs divas reizes mazgāt - no rīta un vakarā. Par to tu atkal būsi paēdis, padzēris un apģērbies."

   Jaunākais brālis paliek tai alā un dzīvā priecīgs pa vecam. Pēc gada varde viņam saka:   "Šodien taviem brāļiem dalīs māju." Nu tik vīrs atceras, ko tēvs sacījis, un nezina, ko darīt. Varde viņam parāda skaistas oficiera drēbes, kas ir pakārtas turpat pie sienas. Viņš uzvelk jaunās drēbes mugurā, aiziet uz tēva māju un atrod jau brāļus priekšā. Tēvam patīk skaistās oficiera drēbes un viņš saka uz dēliem: "Mani dēli, jūs redzat, ka jaunākajam brāļam ir visskaistākās drēbes, māja pieder viņam."

   Vecākie brāļi atkal nav mierā un atbild tēvam: "Mums visiem trim vēl vienu gadu jāstaigā pa pasauli!" Tēvs arī ir ar mieru un saka: "Kas no jums apprecēs visskaistāko sievu, tam paliks mana māja." Visi trīs brāļi ir ar mieru un dodas atkal visi kopā ceļā. Vecākie brāļi sarunājas savā starpā: "Nu mēs vis vairs neiesim pa priekšu! Kur viņš ies, tur mēs arī."

   Nonākuši tai pašā mežā, viņi visi kopā apgulstas. Vecākie brāļi nu neceļas augšā un gaida, kad jaunākais celsies, bet tas nemaz netaisās uz celšanos. Pēdīgi tie apskaistas, aiziet projām un atstāj atkal jaunāko guļam. Jaunākais pamodies aiziet uz alu, kur ierauga, ka varde jau līdz pusei ir palikusi par cilvēku. Viņa saka jaunākam brāļam: "Līdz šim tu mani mazgāji divi reizes dienā. bet nu tev būs jāmazgā tikai vienreiz pusdienā. Par to tu būsi pa vecam paēdis, padzēris un apģērbies."