To dzirdēdams, zvejnieks gauži nobijās, jo nu jau zināja, ka jaunais dēls vel(n)a laupījums. Viņš, zināms, negāja vis šiem citiem līdz, bet tūlīt steidzās uz māju nobēdājies, noraudājies.

   Mājā nonācis, dabūja zināt, ka lielai mel(n)ai ķēvei kumeļš ar(ī) esot. Nu viņam sirds tā kā drusciņ atspirga, jo nu jau varēja kumeļš ar(ī) ved(n)a upuris būt.

    Tie septiņi gadi pagāja drīz vien. Mazais dēliņš jau bija skaists puika, kumeļš stalts zirgs tapis. Tai pēdējā dienā, kad vel(n)am vajadzēja pēc laupījuma pakaļ nākt, zvejnieks gauži bēdājās, jo nevarēja zināt, kuŗu nu ņemšot. Viņš tādēļ gāja uz krogu, lai labi iedzertos, lai bēdas rimtos. Te pie krogus nāk kāds vecītis preti(m) un uzprasa zvejniekam, kāpēc šis tā nobēdājies.

    Zvejnieks atbild: "Sūr(o) balt(o) dieniņ(u)! Kā ta(d) nu nebēdāš(os)? Šovakar, vai nu mans mīļais dēliņš, vai mans staltais zirgs būs vel(n)am rīklē."

     Vecītis noklausījies, sacīja: "Kuš, kuš, nesaki neko! Es iešu līdz, lūkosim, vai vel(n)u nevaram izārstēt, ka lai viņam bērnu un zirgu griba pāriet."