Mātei bija trīs pašas meitas un viena pameita. Pašas meitas bija gauži slinkas un izlutinātas, pameita ļoti strādīga un čakla. Un viņai vienai patei arī visi darbi bija jānostrādā: rītiem agri, agri vajadzēja istabu izslaucīt, traukus nomazgāt, mātei un mātes meitām acu ūdeni ienest, žagarus sacirst, uguni sakurt, rāceņus nokasīt - visu, visu padarīt, ka var, saulei lēcot, govis vēl izslaukt un laikā ganos aizdzīt. Un tur ganos viņai atkal citi sieviešu darbi bija jāpastrādā: jāaplāpa mājinieki, piederīgie, jāada, jāsavērpj vilna, lini, pa ziemu atkal, kad ganos negāja, aužamais bija jāapauž vienai patei. Bija gan daudz, ļoti daudz darbu nabadzītei, bet par laimi nelaiķa mātes melnā govs palīdzēja vērpjamo savērpt - govs tikai apēda vilnu, vai arī linus, un pēc laiciņa gatava dzija nāca pa nāsīm ārā, tīdamās ap ragiem. Viņa tad kamolā vien satina, tas viss.

   Bet drīzi pamāte apmanīja - tur sava lieta tais ganos, un sūtīja pa kārtai mātes meitas apskatīties. Pirmo dienu atnāca jaunākā, pameita sacīja: "Paguļaties, preilenīte!"

   Šī negribēja gulēt. Kā neguļ, pameita sāk dziedāt miega dziesmas: "Eja, eja man actiņa, ēja, ēja man actiņa!"

   Mātes meita jau noliekas gar zemi. Nu dziedāja tālāk: "Migu, migu vienactiņa, migu, migu vienactiņa!"

   Jaunākā mātes meita, kurai tikai viena acs bija, tūdaļ aizmiga. Kamēr šī nu izgulējusies, pameitai jau kamols no melnās govs ragiem notīts. Pārgājušas ar lopiem mājā, māte vaicāja: "Nu, ko laba pieredzēji ganos?"

   "Nekā neredzēju. Es drusku apgūlos, un aizmigu par nelaimi!" Nu sūtījuse otru mātes meitu. Tai bijušas divi acis pierē. Bet pameita ir to aizmidzina, dziedādama. "Migu, migu vien actiņa, drīz aizmigsi divactiņa!"

   Trešo dienu sūtījusi trijaci, tai bijušas divi acis pierē, trešā, slepenā acs, pakausī. Pameita to nezinājusi un tādēļ dziedājusi tāpat kā vakar: "Migu, migu vien actiņa, drīz aizmigsi otr' actiņa!"

   Tās divi acis tad arī aizmigušas, bet pakauša acs palikusi vaļā un visu noskatījusies, kā šī ar melno govi rīkojas. Tūdaļ pamāte melno govi nokāva un iekšas apraka dārza kaktā. Pameita ilgi apraudāja savu gosniņu. Bet uz vienu reizi šī apmana, ka taisni uz govs bedres sāk zelta ābele augt ar zelta āboliem. Nu viņa ēda zelta ābolus un priecājās ļoti. Te - kas ir - mātes meitas arī klāt zelta ābolus baudīt;bet ābele cēlās uz augšu, nevarēja sasniegt.

   Un tas gadījās, ka otrā vai trešā dienā pats ķēniņš brauca tur garām un, ieraudzījis tik skaistus ābolus, kāroja pirkt kādus. Viņš paaicināja mātes meitas, lai noraujot! Bet ābele cēlās uz augšu, nekā šīs nedabūja. Nu aicināja pameitu ābolus raut. Tā nebija ne klāt piegājusi labi - ābele nolaida zarus līdz zemei, tā pielasīja pilnu priekšautu un pasniedza ķēniņam. Ķēniņš vareni priecājās par skaistiem āboliem un tīšām apvaicājās, kādēļ ābele šai tikai dodoties rokā? Pameita nu izstāstīja galu no gala, kā bija noticis. Ķēniņš klausījās, klausījās, tad sacīja tā: "No šī brīža tava dzīve, sērdiene labā, pārmainīsies. Tu man brauksi līdz un paliksi par ķēniņieni, bet tavas pusmāsas būs tev par apkalpotājām!"

   Un tūliņ iesēdinājis pameitu karītē, aizvedis uz pili, bet zelta ābele gājusi pameitai līdz un nostājusies pils priekšā.