Kāds kungs bij atdevis kādam vīram meža stūrīti. Vīrs tūliņ uzcēla mazu būdiņu, ietaisīja mazajā stūrītī lauciņus un apsēja labību. Bet mazie lauciņi neienesa tik daudz, cik priekš pārtikas vajadzīgs, vīram tādēļ bij jāiet pie kunga pelnīties. Kungs pavēlēja viņam celmus lauzt. Tomēr celmu laušana grūts, nešķirīgs darbs, tādēļ ir te nevarējis tik daudz nopelnīt, cik vajadzējis.

   "Cik grūti!" vīrs vienu dienu dziļi nopūtās. Un līdz ko šos vārdus izteica, te, kur gadījusēs, kur ne, pienāca daiļa sieviete, sacīdama: "Nu, nu, no šīs dienas nebūs vairs tik grūti!" (Sieviete bijusi Laima). Tā arī bija - otrā dienā darbs šķīrās pavisam citādi -celmi vēlās kā burkāni no zemes ārā - īsā laikā bij salauzta liela grava.

   Trešā dienā Laima atkal atnāca pie celmu lauzēja un uzprasīja: "Kā ir - vaj vedās labāki?""Paldies, paldies! tagad iet kā raisīt raisās.""Tā, tā - tas man prieks!"Laimaatteica un iegāja celmu lauzēja būdiņā atpūsties. Bet tai pašā acumirklī muižkungs izlīda no biezumiem un uzprasīja: "Celmu lauzēj, kas tā par sievieti, kura nule pat iegāja istabā?""Dievs to zin, tā viņa atnāk, tā aiziet!""Ak tā! kungs mani sūtīja lai apskatos, ko te laba dari un tu nāci ar blēņu izrunām: neteiksi man taisnību."

   "Tās nekādas blēņas, patiesi nezinu, kas tā tāda, tik daudz tik zinu, ka viņai spēcīgi vārdi - līdz ko vienu vārdu man par labu sacījuse, tūliņ darbs šķirās pavisam citādāki, celmi iet laukā, kā pekas."

   To dzirdēdams muižas kungs steidzās uz mājam pie kunga un sastāstīja tam pilnu galvu, ko redzējis ko atradis. Kungs iesākumā neticēja, bet muižas kungs nodievojās: "Tici droši, tā nav kaut kāda sieviete, viņas vārdiem esot brīnišķīgs spēks. Tu nezini, kā celmu lauzējs ar celmiem dzīvo - tīri kā ar sapuvušam pekām. Mums vajaga sievieti te muižā dabūt, lai būtu kā būdams. Tik viena nelaime - viņa ar labu nešķirsies no celmu lauzēja. Bet, pag, kas man prātā - sūtīsim celmu lauzēju no pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša, tādu un tādu ziņu atnest un pieteiksim, lai triju dienu laikā no mēneša atpakaļ. Saprotama lieta, ka turp nokļuvis, tas nemūžam vairs nespēs atpakaļ atgriezties."

   Tāda runa kungam patika. Viņš tūliņ uzdeva celmu lauzējam pie mēneša steigties un tādu un tādu ziņu pārnest. Celmu lauzējs raudāja gaužas asaras. Te Laima klāt. "Ko raudi?" Tā un tā, vīrs atbildēja. "Nekas, es aizsviedīšu šo kamoltiņu līdz mēnesim. Sviežot kamoltiņš izrisināsies no šīs vietas līdz pat mēnesim. Ej tik pa izrisināto dzijiņu vien, tad notiksi itin drīz turp un atpakaļ."

   Labi. Pēc trim dienam celmu lauzējs bij no mēneša ar ziņu atpakaļ. Kungs brīnījās, muižas kungs raustīja plecus. Bet otrā dienā muižas kungam jau cits atkal kas prātā.
"Sūtīsim viņu pie saules ziņu atnest - tas daudz tāļāku!"

   Labi - aizsūtīja pie saules. Bet Laima atkal izmeta citu kamoltiņu un celmu lauzējs bij trijās dienās kā tauriņš ar ziņu atpakaļ. Kungs brīnījās, muižas kungs raustīja plecus. Bet otrā dienā muižas kungam jau cits atkal kas prātā.

   "Sūtīsim viņu uz elli pēc ziņas - no turienes viņš gan neatgriezīsies."

   Labi. Bet Laima atkal izmeta citu kamoltiņu. Kamoltiņš risinājās, risinājās, kamēr apstājās pašā elles dibinā. Celmu lauzējs gāja pa izrisināto dzijiņu vien un nonāca pie elles vārtiem. Tur tas atskatījās atpakaļ un ieraudzīja savu muižas kungu aiz muguras. Muižas kungs šoreiz bij jājis vīram pakaļ, lai redzētu, vaj tik viņš patiesi līdz ellei noiet. Izrisināto dziju muižas kungam nebij lemts redzēt, to tik celmu lauzējs spēja saredzēt.

   Celmu lauzējs muižas kungu nemaz neievēroja, viņš atvēra elles vārtus un gāja droši iekšā. Bet līdz ko pirmo soli paspēra, te celmu lauzējs pašās krūtīs saskrējās ar sava kunga nelaiķa tēvu. Velns bij sūtījis kunga tēvu smagas mucas pār žogu velt. Tomēr kas celmu lauzējam ar mucām par daļu - viņš tik gāja ellē iekšā un kunga tēvs atkal aizgāja, kur tam jāiet.

   Pēc tāda brīža celmu lauzējs bij gatavs ar savām darīšanām, viņš gāja laukā no elles. Velns līdz vārtiem to pavadīja, pie kam nevilšu uzmeta acis uz vātīm, mucām. Kunga tēvs vēla mucas stenēdams. Muižas kungs, turpat stāvēdams, domāja : "Pag, pag, mazu lietu palīdzēšu savam senākajam maizes tēvam."
Viņš nolēca no zirga un pielika ir savas rokas, bet mucas necēlās un necēlās.
Velns, to redzēdams, pagrāba metamo un iesaucās: "Ak tā, divi tādi resni tēviņi nevarēs man nieka mucas pacelt!"

   To sacīdams, velns deva, ko jaudāja - vienu muižas kungam, otru kunga tēvam. Un, kamēr celmu lauzējs tur skatījās, muižas kungam jau bij atsistas plikas ribas. Celmu lauzējam vairs netika redzēt, viņš nospļāvās un labāk gāja uz mājam.
Otrā, trešā dienā muižas kungs pusdzīvs pārradās. Viņš rādīja kungam savas ribas un izstāstīja visas briesmas - gan no tēva, gan no velna.

   To dzirdēdams, kungs nejauki sadusmojās uz vīru. "Pagaidi tu, celmu lauzēj!" viņš dudināja, "tagad likšu izrakt garu, tumšu alu, abos galos ar izeju un triekšu tevi tur cauri. Alas vidu nolikšu slepenu katlu ar vārošu ūdeni - gan tad tur nopluksi!"
Bet Laima jau pateica priekšlaiku celmu lauzējam, kas tam nāksies darīt, piekodinādama, lai tik ejot droši vien caur alu, tam nekaitēšot itin nekas.
Noteiktā diena pienāca. Celmu lauzējam bij jāiet caur alu. Viņš gāja. Pēc tāda brītiņa alā nogāja pļunkt! Kungs ar muižas kungu gārdi iesmējās. Pagāja atkal brītiņš. Te, kas tas? celmu lauzējs izlien no alas sveiks, vesels un pie tam vēl viscaur ģērbies vienā zeltā.
"Kur tu zelta drēbēs tiki?" tie tūliņ uzprasīja.

   "Kur tad tiku - līdz ko gāju, tā iekritu tādā katlā un, kā no katla izlīdu, tā atrados vienā zeltā." To dzirdēdams, kungs ar muižas kungu steidzās alā, lai tīšā prātā lēktu katlā. Ielēca gan, bet neizlēca vairs - abi nopluka. Gāz taisno deviņas reizes, deviņas reizes tas tomēr uzcelsies!