Viens ķēniņš spiedis savu meitu, lai precoties, bet meita nevarējusi patīkamu līgavaini atrast. Beidzot tēvs noteicis īsi:

   «Rītu, meitiņ, ej pa ceļu un, kuru pirmo satieci, to ņem par vīru!»

   Meita tā arī darījusi, bet, par nelaimi, satikusi trīs tēva dēlus. Kuru nu ņemt? Bet ķēniņa meita ātri apdomājusies, viņa teikusi:

   «Jūs esat visi trīs braši zēni! Viens no jums man jāprec, bet, tā kā nezinu, kuru lai īsti ņemu, tad darīšu tā: eita visi trīs pasaulē, un, kurš man pēc gada laika varēs labāko lietu pārnest, to precēšu.»

   Tēva dēli aizgājuši. Pie krusta ceļa tie izšķīrušies, norunādami pēc gada laika tai pašā vietā satikties.

   Pēc laba laika pirmais tēva dēls nonācis svešā pilsētā un ilgi, ilgi meklējis, lai atrastu labāko lietu. Beidzot tas iegājis vecu grabažu bodē un tur starp vecām grabažām ieraudzījis skaistu ābolu.

   «Kāpēc mētā tik skaistu ābolu pa grabažām?» tēva dēls jautājis.

   «Lai, lai,» bodnieks atbildējis, «dārgas lietas nevar uz loga turēt - var nozagt.»

   «Vai tad ābols tik dārgs ir?» tēva dēls prasījis.

   «Ir gan, maksā simt dukātu!»
«Kādēļ tad tik dārgi?»

«Tamdēļ vien, ka ar viņu var, tiklīdz to pār lūpām pārvelk, katru mirēju veselu padarīt.»

   «Pārdod man dārgo ābolu!»
   «Labi!» bodnieks atbildējis. «Samaksā simt dukātu — še!»

   Tēva dēls izvilcis simt dukātu, paņēmis ābolu un aizgājis. Otrs tēva dēls arī nonācis kādā svešā pilsētā un ilgi, ilgi meklējis labāko lietu. Beidzot iegājis vecā lupatu bodē un ieraudzījis tur spožu spieģeli.

   «Kāpēc spožais spieģelis mētājas pa lupatām?» tēva dēls jautājis.

   «Nekas,» bodnieks atbildējis, «dārgas lietas nevajaga uz loga turēt - var nozagt.»

   «Vai tad spieģelis ir tik dārgs?»

   «Ir gan, maksā simt dukātu!» «Kādēļ tad tik dārgi?»

   «Tamdēļ vien, ka, viņā paskatoties, var redzēt visu, kas pasaulē notiekas.»

   «Pārdod man dārgo spieģeli!»

«Labi!» bodnieks atbildējis. «Samaksā simt dukātu - še!»

   Tēva dēls izvilcis simt dukātu, paņēmis spieģeli un aizgājis.

   Trešais tēva dēls arī nonācis kādā svešā pilsētā un ilgi, ilgi meklējis labāko lietu. Beidzot iegājis pussakritušā grabažu bodē un ieraudzījis jaunus seglus.

   «Kāpēc jaunie segli mētājas starp vecām grabažām?» tēva dēls jautājis.

   «Nekas,» bodnieks atbildējis, «dārgas lietas nevajaga uz loga turēt - var nozagt.»

   «Vai tad segli tik dārgi ir?»

   «Ir gan, maksā simt dukātu!»
   «Kādēļ tad tik dārgi?»

   «Tamdēļ vien, ka ar viņiem var acumirklī aizlaisties, kur tik vēlas.»

   «Pārdod man dārgos seglus!»

«Labi!» bodnieks atbildējis. «Samaksā simt dukātu - še!»

   Tēva dēls izvilcis simt dukātu, paņēmis seglus un aizgājis. Norunātā laikā visi trīs tēva dēli satikušies pie krusta ceļa. Tie divi prasījuši tam vienam:

   «Nu, kādu labāko lietu tu atradi?»

   «Es atradu tādu ābolu, ar kuru var katru mirēju veselu padarīt.»

   «Nu, ko tu atradi?»
«Es atradu tādu spieģeli, kurā var visu redzēt, kas tik pasaulē notiekas.»
«Rādi šurp!» tie divi iesaukusies. «Varēsim paskatīties, ko acumirklī mūsu ķēniņa meita dara.»

   Paskatoties - ak tu manu sūro dieniņu! - ķēniņa meita patlaban taisās izdzist - tik slima.

   «Ai!» pirmais tēva dēls gaudojis. «Būtu es ar savu ābolu pie slimnieces, tad vēl to atveseļotu!»

   «Nekas!» trešais tēva dēls iesaucies.

   «Es atradu tādus seglus, ar kuriem acumirklī nokļūstu, kur gribu. Sēdīsimies visi trīs seglos un posīsim projām!»

   Labi - tā izdarījuši. Ķēniņa meita vēl mazuliet bijusi dzīva. Pirmais tēva dēls pavilcis ar ābolu gar lūpām, slimniece acumirklī bijusi vesela - cēlusies augšā.

   «Tu man esi atradis labāko lietu!» ķēniņa meita sacījusi uz ābola atradēju.

   «Nekā!» spieģeļa atradējs iesaucies. «Labāko lietu es atradu - mans spieģelis bija īstenais glābējs, jo, ja nebūtu ieraudzīta slimniece, tad, zināms, arī nebūtu izglābta.»

   «Nekā!» seglu atradējs iesaucies. «Labāko lietu es atradu - mani segli tik izglāba slimnieci, jo, ko būtu līdzējis slimnieci ieraudzīt, ja nebūtu iespējams acumirklī turp nokļūt?»

   «Nekā!» ābola atradējs iesaucies. «Labāko lietu es tik atradu;ko līdzēja slimnieci ieraudzīt, ko līdzēja steigties, ja nebija ābola, ar ko izglābt.»

   Trīs tēva dēli iesāka strīdēties. Viens gribēja taisnību, otrs gribēja taisnību. Viens gribēja ķēniņa meitu precēt, otrs gribēja.

   Kurš no viņiem apprecēja ķēniņa meitu?

   Atbilde: neviens, jo viņi strīdas vēl šodien.